Jau atkal gads aiz muguras. Vai varbūt otrādi – kā uz to skatās. Ir cilvēki, kas tik daudz gremdējas domās un apcerē par pagātni, ka drīzāk jau mugura ir vērsta pret to, kas tikai būs. Kā man reiz teica viens dziednieks, enerģētiķis – ja ar smaidošu seju nestāvi pretī nākotnes notikumiem, tad sanāk, ka pret to esi pagriezis kādu citu vietu un nav jābrīnās, ka dzīvē šķietami nesokas. Taisnība vien ir.
Tomēr tad atkal šķiet, vai tā stāvēt un muļķīgi smaidīt, kamēr sāk trīcēt vaigu muskulatūra, cerībā, ka nākotne atnesīs kaut ko skaistu un gaišu, nebūs trakoti nogurdinoši? Beigu beigās tādā uzpūstā pozitīvisma brīdī, kad beidzot būs atnākuši tie ilgi sasmaidītie jaukie notikumi, pats būsi pavisam sagumzis, bez spēka un enerģijas par tiem līksmot.
Tad nu es izvēlos vidusceļu – vislabāk ir stāvēt starp pagājušo un vēl nākamo pa vidu šķērsām, ar seju ne pret vienu, ne otru pusi. Tā ar vienu aci var labi redzēt, kas tuvojas, bet ar otru var palīdzēt sev neaizmirst vietu, no kurienes esi nācis, cik augstu esi paguvis uzkāpt vai cik grumbuļains un ķēpīgi dubļains ir bijis ceļš un cik skaistu, mazu notikumu burbulīšu gaisā virmojuši virs tā.
Gadu mija allaž ir kā krustceles, un daudziem šķiet, ka šis ir tāds Dieva dots mirklis aiz sevis kaut ko nogriezt, atstāt, aprakt un izdzēst no prāta. Bet vai tas strādā? Vai izdodas tā dzīvot turpmāk arī ilgāk par, teiksim, jaunā gada janvāri? Cilvēks tomēr nevar ieiet nākotnē bez savas pagātnes bagāžas, bet ir skaidrs, ka nav jēgas stiept līdzi pilnīgi nekam vairs nederīgas sasmakušas lietas, kuru vienīgais labums varbūt ir sentiments un saldsērīga atcere par aizgājušajām dienām.
Iesoļojot nākotnē, svarīgi, ka pārskatām, ko sev nesam līdzi. Vai šīs domas, atmiņas, ieceres un klusie sapņi joprojām būs noderīgi? Vai tā memorabīlijas kaudze, kas čumedānā veido lielāko smagumu uz pleciem, vēl tagad, šajā vecumā, būs kaut kur lietderīga? Lai katram izdodas izvērtēt savu pagātni, paņemot no tās līdzi uz priekšu tikai to, kas ir absolūti un vitāli svarīgs, lai varētu izdzīvot nākotnē – lai kāda tā arī nebūtu!
