Satversmes tiesa (ST) par atbilstošu Satversmei atzinusi strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu.
Kā informēja Satversmes tiesas priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska, tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1.pantam, 91.pantam un 110.pantam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Jau ziņots, ka ST pērn jūlijā ierosināja lietu par likuma “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 91. un 110.pantam, kuri noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā arī to, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.
Apstrīdētā norma noteic, ka laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam personai, kura ir obligāti sociāli apdrošinātā persona – darba ņēmējs vai pašnodarbinātais -, noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50% apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra.
Savā spriedumā ST norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt personai darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ, un sniegt atbalstu ģimenei, kurā ir bērns. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam, tiesa secināja, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Personas, karas vienlaikus saņem darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kuras ir bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu. Pirmajā gadījumā pēc vecāku pabalsta saņemšanas ģimenes labklājības līmenis palielinās, bet otrajā – paliek iepriekšējā līmenī.
Tādēļ tiesa secināja, ka no vienlīdzības viedokļa ir pieļaujams dažāds pabalsta apmērs strādājošajiem un nestrādājošajiem vecākiem.
Kovalevska informē, ka tiesa arī secinājusi – apstrīdētā norma šobrīd neliedz personai, kura strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku pabalstu kā tādu. Tātad likumdevējs ir saglabājis iespēju visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt valsts atbalstu – vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Tādēļ ir izpildīts Satversmes 110.pantā noteiktais pienākums sniegt atbalstu ģimenēm un bērniem.
Tiesa norādīja, ka tiesiskās paļāvības ierobežošana ir pieļaujama, ja tā kalpo sabiedrības kopējam labumam.
Ieviešot vecāku pabalstu, izveidojās tāda situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties vecāku pabalstu noformēt uz viena vecāka, proti, tā vecāka vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku atalgojumu. Piemēram, ģimenē, kurā līdz bērna piedzimšanai viens no vecākiem nestrādāja, bet otrs strādāja, pabalstu saņēma nevis tas no vecākiem, kurš nestrādāja un atradās kopā ar bērnu, bet gan tas, kurš strādāja un saņēma algu. Savukārt gadījumos, kad abi vecāki pirms bērna piedzimšanas bija strādājuši, viņi vecāku pabalstu lūdza piešķirt tam, kuram ir lielāka alga, lai gan mājās ar bērnu palika otrs vecāks, kuram vecāku pabalsts būtu jāsaņem 70% apmērā no savas vidējās algas.
Ievērojot iepriekš minēto, izveidojās tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas.
Līdz 2008.gada 1.janvārim bērna kopšanas pabalsts bija viens no sociālā pabalsta veidiem un tika maksāts no valsts pamatbudžeta. Vecāku pabalsts, pieņemot politisku lēmumu, tika ieviests kā viens no sociālās apdrošināšanas veidiem. Taču sociālās apdrošināšanas iemaksu likme netika mainīta.
Vecāku pabalsts, likumdevējam neparedzot papildu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktināja valsts sociālā budžeta stāvokli. Viens no iemesliem, kādēļ sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojās tik liels deficīts, bija tas, ka vecāku pabalsts tika nepārdomāti noteikts par sociālās apdrošināšanas veidu. Vecāku pabalstu izmaksāšanai 2008.gadā tika izlietoti aptuveni 66,7 miljoni latu (plānoto 26 miljonu vietā), bet 2009.gada pirmajā pusgadā – aptuveni 43 miljoni latu.
Tas, ka vecāku pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem maksā arī nodarbinātajām personām, gan neatbilst sociālās apdrošināšanas būtībai, gan rada būtiskus izdevumus sociālajā budžetā. Tādēļ tika pieņemts lēmums atteikties no strādājošo vecāku pabalsta izmaksas, tomēr jaunā kārtībā netika ieviesta uzreiz, proti, tika paredzēts 306 dienu pārejas periods.
Pārejas periodā valsts turpina sniegt atbalstu arī strādājošajiem vecākiem, tomēr ierobežotu finanšu resursu dēļ pabalsta apmērs ir samazināts par 50%. Tomēr arī pārejas periodā valsts nodrošina tādu pabalstu, lai tas pildītu savu funkciju – atbalstīt ģimeni, kurā ir bērns.
Tādēļ tiesa secināja, ka apstrīdētā norma saglabā līdzsvaru starp konkrētās personas tiesisko paļāvību un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts budžetu.
Pēc LETA
Komentāri