Viņā ir kaut kas no viņas zīmētajiem vilkiem. Neatkarīga, bet sirsnīga. Patstāvīga, bet emocionāla. Smaidu un humora piesātināta, bet reizē nopietna un mērķtiecīga.
Māksliniece, grafikas dizainere Ilze Ze jeb īstajā uzvārdā Ceļmillere nesen no Rīgas pārcēlusies uz Cēsīm. Kafejnīcā “Mala” bija viņas izstāde “Tēja ar vilku”, Ilzes zīmētie vilki paspējuši pabūt izstādēs arī Igaunijā un Vācijā.
Ilze ir daudzšķautņaina. Ikdiena paiet, strādājot kā grafikas dizainerei, bet brīvajā laikā top pašas māksla. Zīmējumos daudz vilku, bet arī citi tēli, kas rotā pastkartes, kreklus, hūdijus un auduma somiņas. Vēl viena šķautne ir muzikālā darbība – Ilze dzied un spēlē pašas izveidotajā eksperimentālajā folkgrupā “Rāva”.
– Kādēļ Ilze Ze?
– Īsto uzvārdu, kas man šķiet skaists, turklāt tas ir tikai mūsu ģimenei, īpaši nepubliskoju. Man šķiet, šādi to pasargāju. Turklāt uzvārds – Ceļmillere – ir sarežģīts, rada papildjautājumus. Man svarīgi, lai vārds būtu vienkārši uztverams arī sadarbības partneriem, interesentiem ārzemēs.
Nesen izpētījām ciltskoka atzarus, nokļuvām pie pirmā mūsu uzvārda ieraksta. “Celmu” saimnieks, latvietis Kristops Zemgales pusē bija pieņēmis uzvārdu Celmellers, toreiz rakstība bija vāciski – Zelmeller. Paņemot pirmos burtus, radās pseidonīms Ilze Ze.
Pirms trīs gadiem kopā ar draudzeni radījām zīmolu “Glass Mountain Studio” jeb “Stikla kalns”. Man tolaik bija bail sākt savas mākslinieciskās izpausmes parādīt uz āru. Esmu augusi vidē un laikā, kur liels uzsvars likts uz izglītību. Man nebija un aizvien nav izglītības mākslā, lai gan patīk un gribu zīmēt! Baidījos – kā gan mani kāds varētu uztvert nopietni, ja nav izglītības. Šī doma traucēja. Divatā sevi parādīt bija jautrāk un drošāk.
Tagad draudzenei ir jaunas intereses un iespējas, bet zīmolu turpinu attīstīt pati.
– Ja mākslu nestudēji, ko tad?
– Gatavojos iestāties Mākslas akadēmijā, devos uz sagatavošanās kursiem pie ļoti interesantas mākslinieces. Man patika, bet biju nobijusies. No eksāmeniem, no sevis pierādīšanas. Lai gan biju pārliecināta, ka jāstudē māksla, lai drīkstētu zīmēt un radīt mākslu. Neilgi pirms eksāmeniem satiku draudzeni, kura studēja Mūzikas akadēmijā, viņa aizrautīgi stāstīja par kursu, pasniedzējiem un tad tā vienkārši pavaicāja – kādēļ nenāc uz Mūzikas akadēmiju. Ļoti iespējams, nostrādāja baiļu faktors, bet pēkšņi šķita – kādēļ gan ne? Kādēļ nekļūt par etnomuzikologu? Tautas mūzika aizrāva jau toreiz, ar latviešu folkloru arī biju pazīstama, bet neko daudz nesapratu no akadēmiskās mūzikas izglītības. Draudzene sniedza intensīvo solfedžo kursu. Piekliboja zināšanas, bet bija milzīgs entuziasms, tas, manuprāt, arī bija galvenais iemesls, kādēļ tiku uzņemta.
Esmu etnomuzikologs. Latvijā tādi esam viegli saskaitāmā daudzumā. Etnomuzikologi pēta mūziku sociālā un kultūras kontekstā. Man patika studijas, lai gan kā jau visiem uznāca arī niķi un vēlme visu pamest. Akadēmijā sastapu savu tuvāko draudzeni, viena otru “stutējām”, kad uznāca spēku izsīkums.
Diploma eksāmenam vajadzēja koncertu. Saaicināju muzikālus draugus, un dziedājām latviešu kara dziesmas. Lielākoties eksāmena koncerti notiek Mūzikas akadēmijā, bet man gribējās ko īpašu. Pusgadu organizēju, daudzi palīdzēja, un rezultātā koncerts bija Ģertrūdes ielas teātrī, zāle – pārpildīta. Tas bija īsts, dzīvs pasākums, lai gan pie reizes – arī eksāmens. Guvu augstāko novērtējuma atzīmi. Pēc koncerta radās idejas aizmetnis par grupas dibināšanu. Tā drīz radās “Rāva”. Gadu gaitā mainījies grupas sastāvs, bet aizvien esam draugi arī ar tiem, kuri bija pie grupas dzimšanas. Mainījies arī saturs. Ja sākotnēji stingri turējāmies pie tradīcijām, tad turpmāk lēnām virzījāmies tālāk. Man gribējās eksperimentēt, radīt ko neparastu. Negribēju tradicionālu folkloras kopu, drīzāk underground grupu, kādi tagad arī esam. Aizvien izpildām folkmūziku ar tautasdziesmu tekstiem, melodijām, bet aranžējumos ir cits kosmoss, klāt nākuši dažādi instrumenti: ģitāras, čells, perkusijas. Dziedu, spēlēju bungas un citus instrumentus. Grupā ir arī brālis, esam auguši progresīvā roka gaisotnē, tēvam mīļākā grupa ir “Pink Floyd”. Iespējams, tādēļ mūs pavada sajūta, ka mūzikā vajag ko interesantu.
– Ko etnomuzikologs tevī saka par šādu pieeju folklorai?
– To, ka šādā veidā folklora turpina dzīvot. Jebkas, ko dari šodien, papildinot to, ko zini, dzīvo kā mūsdienu folklora. Pirmavots ir pirmais. Tas ir pamatu pamats, bet veids, kā to pasniedzam, var mainīties.
– Kā tomēr īstenoji sapni – radīt un citiem rādīt savus radošos darbus?
– Arī tas sākās, pateicoties diplomdarbam. Koncertam vajadzēja plakātu, nodomāju – man patīk zīmēt, to uztaisīšu pati. Uzzīmēju vārnu, jo viena dziesma sākās ar vārdiem “Vārna krāca ozolā”. Nebija nekādas saprašanas par grafikas dizainu, bet tolaik Vecrīgā strādāju mākslas salonā, priekšnieks bija grafikas dizainers, viņš labprāt palīdzēja. Tas bija gudri – neko nedarīja manā vietā, bet piesēdināja pie datora un teica, kas jādara. Sāku klikšķināt programmās un sapratu – cik forši! Tas mani aizrāva, nolēmu – grafikas dizainu jūtu kā savu!
– Kādēļ tavos darbos ir tik daudz vilku? Vilki esi tu?
– Kaut kādā ziņā jā. Caur vilkiem zīmēju savas izjūtas, skatījumu. Mans vilks ir mīļš, humorīgs. Reiz gribēju ilustrēt joku par indiāņu parunu, ka katrā mīt divi vilki – viens dusmīgais, otrs ir labais. Uzvar tas, kuru baro. Joks bija par to, ka, ja tā patiešām šķiet, tad jādodas pie ārsta, jo ieteicamais vilku daudzums mūsos ir nulle. Dusmīgais vilks neizdevās. Uzzīmēju melnu, bet dusmīgs tas nebija. Droši vien tādēļ, ka man dusmas kā emocija nepatīk un cenšos no tām izvairīties.
– Jau dažus mēnešus esi satiekama kafejnīcā “Mala” aiz bāra letes. No sociālajos portālos rakstītā sapratu, ka to jūti kā iespēju būt cilvēkos un gūt iedvesmu.
– Vienu laiku, darot grafikas dizaina darbus, neizgāju no mājām. Visu laiku biju pie datora. Sapratu, ka tā nedrīkst, ka esmu izkritusi no sociālās dzīves. Man nepieciešams īsts kontakts ar cilvēkiem. Ar čatu internetā nepietiek.
Man patīk daudz ko pamēģināt. Vienmēr šķitis, ka bāra dzīvē, īpaši jau būšanā aiz bāra letes, ir šarms. Savulaik arī Londonā esmu bijusi viesmīle.
Iesākums ceļam uz Cēsīm bija pirms gadiem diviem. Grupa uzstājās “Malā”, pozitīvi pārsteidza, cik saimniece Kristīne ir atsaucīga, sirsnīga. Sadarbība turpinājās. Mani radošie darbi bija nopērkami “Malas” dizaina veikaliņā. Kad kafejnīca pārvācās, ieminējos, ka varbūt varu kā palīdzēt, varbūt pat strādāt . Šī kafejnīca ir ar īpašu šarmu, komanda kļūst par ģimeni.
Rīga man nepatīk, jo tā ir pārāk pelēka un smaga, bet Cēsis iedvesmo, te es jūtos labi. Šī ir radoša un zaļa pilsēta. Te palūkojos debesīs un redzu zvaigznes! Uzaugu pie jūras Garciemā, man aizvien svarīga ir daba. Kāds skats paveras pa mana dzīvokļa logu! Skaisti.. Agrāk biju pilnīgi pret dzīvošanu dzīvokļos, taču savā Cēsu dzīvoklī jūtos pārsteidzoši labi un mierīgi.
– Bailes īstenot sevi tajā, ko līdz šim neesi darījusi, iznīdētas?
– Saknē noteikti vēl kaut kas ir. Draudzene reiz stāstīja, ka viņas antropoloģijas profesors Lielbritānijā, kungs ap gadiem 80, aizvien uztraucas par katru savu runu, lai gan to darījis simtkārt. Ir lietas, ko pilnībā no sevis nevar izskaust. Tomēr – tāpat kā ķermeni var uztrenēt, to var izdarīt arī ar prasmēm. Piemēram, lai gan man patīk muzicēt, nejūtos ērti, kad esmu uzmanības centrā. Kad ar grupu uzstājamies un ir kas jāsaka, vienmēr uztraucos un prātā nāk jautājums – kādēļ man to vajag? Bet vajag. Apzināti sevi iemetu situācijās, kurās jūtos nekomfortabli, lai sevi norūdītu, lai ko iemācītos un kļūtu drošāka. Tāpat ir arī ar spēju darīt to, kas patīk. Saistībā ar radošo darbu, iedvesmo tas, ka autoritātes mākslā, cilvēki ar izglītību, man saka – tas, ka nav izglītības, bet dari, ir ļoti daudz. Ir cilvēki, kuriem ir izglītība, bet viņi ar to neko nedara. Skaitās tikai tas, ja ej un dari! Tam ir nozīme. Tas ir palīdzējis, un beidzot esmu tam noticējusi.
Komentāri