“Kalna Mīlakšās” uz kūts jumta mājvietu atradis stārķu pāris. Kad ēkai mainīja jumtu, svētelim uzlika jaunu ligzdu. Gadiem stārķi te dzīvo. Nesdami svētību.
“Kalna Mīlakšās” saimnieko Antra un Varis Ķirši. Saimniecībā vairāk nekā 30 govju, sagādāta nepieciešamā tehnika, par Eiropas naudu kūtī ierīkots piena vads.
“Darbs dzen darbu. Tā jau nekad netrūkst. Vieta te skaista, līdz pagasta centram astoņi kilometri, ja ir mašīna, nav grūti nokļūt. Ceļi vienmēr tiek uzturēti kārtībā,” stāsta Varis Ķirsis. Viņa ģimenē aug pieci bērni. Bet par agrākiem gadiem vislabāk zina stāstīt Maiga Pogule. Viņa saimniekošanas grožus nodevusi jaunajiem – meitai un znotam. “Lai jaunie, ko es vairs, tik ar padomu. Strādā viņi labi, to saku kā ilggadēja kolhoza slaucēja. Kūtī gan vairs iet negribu, man jākopj truši, sivēni, vistas jāsargā no lapsas. Kas man vainas, dzīvoju tik. Citi skrien pēc mantas, visu pērk, man nekā nevajag, un neviens nekomandē. Te ir mana dzimtene, te labi. Pasauli esmu apskatījusi, Obā peldējusies,” stāsta Maiga Pogule un lepojas ar četriem bērniem, 13 mazbērniem un vienu mazmazbērnu.
Maigai pēc atgriešanās no Sibīrijas palaimējās, tika savā, tiesa gan, tolaik kolhoza mājā. Vajadzēja slaucēju. “Tā gandrīz līdz kolhoza galam govis slaucu,” bilst saimniece. “Kādreiz te bija lepna dzīve. Tepat kolhoza kantoris, klubs, kur kino rādīja un balles bija. Tad pievienoja Gatartai, viss pārcēlās uz turieni,” atmiņās kavējas Maiga Pogule. Vēlākos gados Mīlakšās bijis kolhoza iecirkņa centrs – kantoris, galdniecība, smēde, veikals, pasts. Pērn tika likvidēts pēdējais – pasts. Pirms 30 gadiem te uzceltas piecas Līvānu tipa mājas, lai “Kalna Mīlakšu” un “Gārņu” fermā strādājošiem būtu kur dzīvot. “Kādreiz te daudz cilvēku dzīvoja. Sešas ģimenes no šīs puses izsūtīja, retais atgriezās. Ja zina, dažviet var mājvietas saskatīt. Kad atgriezos no Sibīrijas, klubā uz ballēm gājām, svētkus svinējām. Manā mājā vien četras ģimenes dzīvoja. Visās bija bērni. Nu vairs tik daži iedzīvotāji palikuši. Pērn no šīs apkārtnes pieci aizgāja aizsaulē,” šodienu un pagātni kopā sasien “Kalna Mīlakšu” saimniece. Viņa lepojas, ka te dzīvo, ka kādreiz saimniecība bijusi liela, ar daudzām ēkām. “Tā manas mātes māja. Viņa, astoņpadsmitgadīga meitene, to ar jaunību pirka. Apprecējās ar vecu vīru, viņš gribēja nodrošināt nākotni, bet neviens necerēja, ka tik ilgi nodzīvos. Juris Upīts bija labs cilvēks, rūpīgs. Mācītājs, rakstnieks bija,” stāsta Maiga Pogule un turpina par jaunākiem laikiem: “Kad jau kolhozs bruka, kantorī man piedāvāja savu māju atpirkt, esot kolhoza īpašums. Iecirtos – kāpēc lai pērku mātes māju. Tad izsauca uz Cēsīm un pateica, ka man atdod māju un visas ēkas. Atklāti teikšu – gandrīz paģību.” Tā brīža emocijas atceroties, saimniece pārlaiž skatienu laukiem, kas no mājas pārredzami, un piebilst: “Tepat lejā ir Palsa. Ar draudzeni regulāri ejam peldēties. Tas man Obas rūdījums. Sibīrijā nosvinēju astoņpadsmito dzimšanas dienu, atgriezos. Vienreiz dzīvē dzimto pusi pazaudēju, zinu, ko tas nozīmē. Te esmu laimīga.”
Komentāri