Inesiete Sarmīte Beķere šajā tumšajā laikā, kad līst lietus un tā lāses kā spīdīgas Ziemassvētku bumbiņas grib spoguļoties gaismā, iededz svecīti, nekrīt izmisumā un priecājas
par
savām
un citu
veiksmēm.
“ Es vienkārši priecājos par dzīvi. Tā skrien, te rīts un jau vakars, brīžam nesaprotu, kur diena palikusi. Man šī auļošana patīk, droši vien tāpēc, ka tādu ritmu izvēlējos tikai nesen.
Kā gan varu skumt vai bēdāties, ja ģimenē viss kārtībā, mazbērni veseli, ja varu darīt darbus, kas patīk – gan rīkot pasākumus, gan gatavot savējiem dažādas maltītes. Man apkārt gan mājās, gan sabiedrībā ir saprotoši, brīnišķīgi cilvēki, un esmu gandarīta, ka varu būt starp viņiem un darīt labu.
Ziemassvētki ir gaisma. Vakarā jau lielā tumsā braucu mājās, šķiet, apkārt viss izskatās tik drūms, melns, un tad ieraugi kādas mājas logā gaismiņu. Tā pārmāc necaurredzamo tumsu. Adventes vainagā pirmā svecīte dega tā īpaši. Jau galvā domas, kādus gatavot apsveikumus, ko rakstīt novēlējumā, kādas dāvaniņas kuram sarūpēt.
Ja arī ikdienā gadās kas ne tik labs, tas aizmirstas, jo visapkārt tik daudz gaiša, cilvēku smaidu,” domās dalās Sarmīte Beķere.
Komentāri