Jau desmito gadu Vidzemes novada rehabilitācijas centra ” Līgatne” arhīvu, kurā glabājas slimnieku medicīniskās kartes, personāla sastāva dokumenti – darba līgumi, algu saraksti, rīkojumi par atvaļinājumu un citas vērtīgas uzziņas, pārzina Margarita Plūksna. Darbs būtu visai parasts, bet neparasta ir darba vietas atrašanās vieta, proti, Margarita katru rītu slēdz darba kabineta durvis, kas atrodas deviņus metrus zem zemes. Virs galvas betons, zeme un centra ēka.
“Papīriem te ir laba vieta, jo tiem vajadzīga tumsa, lai saulē neizbalo. Mitrumu te regulē, apkuri var ieslēgt jebkurā brīdī. Kad sāku šeit strādāt, tas bija pirms gandrīz desmit gadiem, te ik dienu pavadīja arī dežurants, apkopējas, telefonisti – sakarnieki. Mēs bijām tāds pazemes kolektīvs. Ar laiku situācija mainījās, tagad te rosos tikai es un apkopēja uzkopj bunkuru, jo ekskursantu tiešām ir daudz,” stāsta Margarita Plūksna, kura daudz zina par bunkuru ne tikai tāpēc, ka šeit vada arhīvu, bet pētījusi, jo ir arī gide un vada ekskursantu grupas, kuriem interesē, kā padomju varas galvgalis būtu sevi sargājis no ķīmiskajiem uzbrukumiem.
“Aptuveni mēnesi te varētu mierīgi dzīvot. Pēc mēneša padomju laika ķīmija vairs nebija tik indīga, tad varētu iet ārā. Visu laiku viņi elpotu to pašu gaisu, ko tagad mēs. Tas nāk no ventilācijas šahtām. Kā zināms, toreizējiem padomju varas cilvēkiem bunkuru ne reizi nenācās izmantot. Kad apmeklētāji jautā, vai mēs šī bunkura iespējām ticam, tad sakām, ka civilā aizsardzība Padomju savienībā bija noteikta ar likumu. Lai saprastu bunkura principu, ir jāiedomājas liela zemūdene. Arī tajā ir elektrostacija, sakaru sistēma,” paskaidroja Margarita.
Viņas kabinetā uz galda joprojām ir divi telefoni – vietējais, lai piezvanītu centra administrācijai, otrs, lai sazinātos ar Līgatnes pagastu un pilsētu. Telpā, kurā iekārtots arhīvs, bija paredzēts sakarnieku štābs, kur pienāktu dažāda informācija, to filtrētu, līdz pārraidītu uz citām pilsētām. No šīs telpas izziņotu trauksmi.
“Mobilie telefoni te nedarbojas. Te nav zonas, lai cik moderns būtu uztvērējs. Nevaram uztvert arī radio programmas, tāpēc joprojām skan vietējā translācija jeb radio točka. Zonas nav tāpēc, ka starp betona sienām ir ievietotas svina plāksnes. Ja pēkšņi ārpusē pazustu elektrība, tad te lampas degtu, izmantojot akumulatorus. Ja vētras laikā nodziest elektrība, te iedarbinām vietējo dīzeļģeneratoru, kas darbojas ar tanka T54 motoru. Tas ražo elektrību visam rehabilitācijas centram, arī dzīvojamām mājām, padomju gados sarūpētas iespējas, kuras var izmantot arī šobrīd, raksturoja Margarita un piebilda, ka savā ziņa pazemes bunkurā jūtas pavisam labi, un nosmej: “Tas varbūt tāpēc, ka pareizā krāsu terapija!”
Sekoja stāsts par to, ka bunkurā gandrīz visas telpas ir krāsotas zaļā krāsā, lai, ilgstoši uzturoties slēgtā vidē, nerastos stress.
“Bunkurs projektēts četrus gadus. Pārdomāti ne tikai notekūdeņi un elektroapgāde, bet arī psiholoģiskais komforts,” tā Margarita Plūksna, kura spriež, ka darbs bunkurā būs vēl gadiem, un viņu tas apmierina. Šī pārliecība tāpēc, ka, ievērojot likumus, slimnieka medicīniskās kartes un strādājošo dokumenti arhīvā jāglabā 75 gadus.
“Par savām kartēm ir interesējušies pacienti, kuri pie mums rehabilitējušies pēc smagām traumām, kas gūtas, piemēram, autoavārijās. Sekojis tiesas process, kur nepieciešamas uzziņas par rehabilitācijas laiku, izmaksām. Tāpēc tik ilgi dokumenti jāglabā. Situācijas dzīvē ir dažādas,” tā arhīva vadītāja, kura brīvajos brīžos iepriecināšanai papētījusi kolēģu dzimšanas datus un noskaidrojusi, ka centrā visvairāk strādā sievietes, kuras dzimušas Dvīņu zvaigznājā, strādājošo vecums ir no 25 līdz 40 gadiem.
Komentāri