Kopā ar citiem taureniešiem, kuri strādā Cēsīs,
ik rītu uz pilsētu dodas arī Gunta Fiļimonova. Viņas darbs ir t/c “Solo”, kurā, kā viņa saka, strādā vairāki Taurenes pagasta iedzīvotāji.
Gunta strādā savas māsas atvērtajā veikalā “Lavanda” un teic, ja nebūtu māsas, diezin vai būtu meklējusi darbu Cēsīs.
“Ik rītu jābrauc uz Cēsīm, darba diena ievelkas vēlā vakarā, bet mājās pašai ir mazs bērns. Taču dzīve piespiež meklēt iespējas, un lauku ļaudīm liekas liela ekstra, ja darbs atrodas līdzās mājām,” saka Gunta.
Vērtējot dzīvi laukos un domājot par nākotni, viņa nelolo nekādas ilūzijas un teic, ka viņas dēls jau strādā Rīgā un nebūt nedomā, ka dzīvos kādreiz Taurenē.
“Mēs paši labi redzam un saprotam, kā mainās dzīve. Uz vietas paliek pensionāri. Labi, ka vēl saglabāta vietējā skolā, citādi domāju, ka situācija krasi mainītos uz slikto pusi. Jo ģimenes dodas dzīvot tur, kur ir darbs, kur ir skolas un lielāka rosība. Kaut kā mēs neprotam arī novadā sadalīt vienlīdzīgi visas aktivitātes un attīstību,” domās dalās Gunta.
Viņa prāto, ka nekas jau nestāv uz vietas. Vienīgi, atceroties rosību Taurenes pagastā savā bērnībā, paliekot pavisam skumji.
“Bet dzīve ir dzīve. Un skaidrs,
ka laukos dzīvot ir grūtāk. Pilsētā cilvēki dzīvo tā, kā grib, brīvi plānojot savu laiku, bet laukos esam atkarīgi no
satiksmes autobusu grafika, viena veikala darba laika vai piedāvātājām produktu cenām un tā tālāk. Sanāk, ka jādzīvo tā, kā kāds mums to atvēl. Tādēļ esmu priecīga, ka ikdiena saistīta ar pilsētu. Te ir lielākas izvēles iespējas, vairāk sabiedrības, kas nemitīgi rosās apkārt. Tas liek justies dzīvākai,” tā taureniete.
Liene Lote Grizāne
Komentāri