Mārsnēnu pagastā ir maz darba vietu, maz uzņēmēju, kuri darbu piedāvātu vietējiem, un aizvien mazāk kļūst arī lauku cilvēku, kuri darbu meklē savā miestā. Esot Mārsnēnos, vietējiem jautājām, vai viņi zina mājas, dzīvokļus, sētas, kur jauni vai veci devušies peļņā uz ārvalstīm. Ziņas bija pārsteidzošas. Mārsnēnieši strādā Anglijā, Īrijā, pat Dānijā un Spānijā. Darbu ārzemēs atraduši divdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki. Daži svešumā iedzīvojušies, izveidojuši ģimeni, citi joprojām cer, ka šī ir pēdējā ziema, kuru pavada peļņā. Pagastmājā nav precīzu ziņu, cik iedzīvotāji izbraukuši, cik atgriezušies. Un līdzīgi ir citos pagastos rajonā. Vietējie viens otram stāsta, kurš atkal sakravājis koferus, lai dotos ceļā. Braucēju skaits nesarūkot.
“Ne jau aiz labas dzīves viņi turp brauca. Tikai naudas dēļ, jo te dzīvošanai, bērniem, mācībām līdzekļus nevar sagrabināt,” “Druvai” visi kā viens sacīja aizbraukušo tuvinieki.
