Jau sešdesmit gadus Cēsīs kādā Raunas ielas nama dzīvoklī mīt Elza Liepkalne. Šomēnes viņa iegājusi mūža 97. gadā.
Ar lielu interesi klausījos gandrīz simtgadīgās kundzes stāstā par garo mūžu. Tās nebija tikai atmiņas, bet arī pārdomas, vērtējumi, salīdzinājumi… Apbrīnojami loģiski, stingri ievērotā notikumu secībā. Jautās daudz piedzīvojušas, ilggadējas skolotājas un audzinātājas , daudz lasījušas un mūžīgi apkārtējās sabiedrības notikumiem līdzdzīvojušās cēsnieces prāts, valodas kultūra, stingra pieeja savam un citu veikumam.
Elza Pēča dzimusi Raunas muižas kalēja ģimenē īsi pirms pirmā pasaules kara. Ģimene kara gados pārcēlusies uz Ranku, kur tēvs iegādājies zemi un pakāpeniski uzcēlis ēkas. Tad jau Pēču ģimene sakuploja, auga pieci bērni.
Par trim brāļiem un māsu Elzas kundze saka siltus vārdus. Ilgi dzīvots kopā un blakus. Tā pārciestas otrā pasaules kara vētras, kas dzimtu izsvaidījusi tā, ka pat atdusas vietas katram ir citā zemes stūrītī. Vecākais brālis Arnolds pēc leģionāra cīņām palicis tajā pusē un apglabāts Austrālijā, Melburnā. Vidējais brālis Voldemārs , kādreizējais Priekuļu tehnikuma pasniedzējs, dus Priekuļu kapsētā. Jaunākais brālis Jānis pazuda pie Tornas, ir to skaitā, kam Alfrēds Dziļums veltījis romānu “Tornas grāvrači”. Tikai māsa Velta Lapiņa, ilggadēja Cēsu rajona laikraksta redakcijas grāmatvede, apglabāta blakus vecākiem Cēsu kapsētā.
Otrā pasaules kara gados Liepkalnu ģimene, Elza ar dzīvesbiedru un diviem dēliem – Ivaru un Gunāru, dzīvoja Ludzā. Kad Latgalei tuvojās fronte, ģimene devās uz Kurzemi, Eleju. Ko tikai nenācās pārciest. Dzīvesbiedrs no ģimenes tika šķirts un Elzai vienai nācās izlemt, ko darīt. Pārdzīvojumu iespaidā mazais Ivars saslima ar astmu, ar ko vēlāk visu mūžu mocījās. Kara beigās Elza ar bērniem nokļuva Čehijas – Polijas pierobežā. Robežas vēlāk mainījās, tā teritorija beidzot ietilpa Polijā. Pēc kara daudz ko noteica padomju komandantūra. nācās cīnīties par iztiku. Elza neprata poļu valodu, tāpēc bija jāpieņem piedāvājums strādāt vietējā skolā par apkopēju. Viņa pasniedza arī klavierstundas. Kādu laiku izdevās izvairīties no atgriešanās Latvijā, jo par okupācijas šausmām dzirdēja briesmu stāstus, par daudz ko biedēja arī pirmā okupācijas gada atmiņas.
Beidzot 1947. gadā sākās mājupceļš, caur Daugavpili, Gulbeni uz Ranku pie vecākiem. “Vienmēr man licies, ka kāds augstāks man ar bērniem bijis klāt. Cik kara un pēckara gados nebija gadījumu, kad likās, ka beigas klāt. nācies stāvēt arī vai stobru priekšā, taču izdevās palikt dzīviem,” vērtē Elzas kundze. Un nopūšas par karā izjaukto ģimeni, jo dzīvesbiedrs palika rietumos, pēc kara dzīvoja Dānijā un apglabāts Kopenhāgenas latviešu kapos.
Pēc atgriešanās dzimtenē darba meklējumos tikusies pat ar tā laika Latvijas PSR izglītības ministru Vili Samsonu. Tad jau bija sagādāta dzīvesvieta Cēsīs. Ministrija piedāvāja skolotājas darbu dažādās vietās, taču tās bija tālu un gandrīz neizbraucamas. Beidzot sāka strādāt Raiskuma slimo bērnu skolā, sākumā vecajās telpās, pēc tam jaunajā ēkā. Mācīja vācu un latviešu valodu, klavierspēli. Dīvaina negadījuma dēļ nācās no šī darba aiziet. “Es jau dzīvē esmu vairākkārt represēta. Uz mani ne reizi vien un ne viens vien ir skatījies greizi un ar aizdomām. Bet visiem pēc tam esmu piedevusi,” saka Elza.
Pēc tam strādājusi gan Cēsu patērētāju biedrībā, gan rajona tautas tiesas lietvedībā un dzīvokļu pārvaldē. Vēl ir bijuši dramatiski brīži, jutusi arī pastāvīgu valsts drošības komitejas uzraudzību.
Dēls Ivars miris pirms gadiem trim, apglabāts Cēsu Meža kapos. Dēls Gunārs dzīvo un strādā Rīgā. Vecmammu pa reizei apciemo mazbērni Evija un Gints un abas mazmazmeitas.
Dēls Gunārs bija Cēsīs arī mātes 96. dzimšanas dienā. “Viņa jau man ir ļoti patstāvīga, nepatīk nekāda uzraudzība. Mātei vienmēr paticis saimniekot, sekot kārtībai mājās, pašai sevi aprūpēt,” atzīst Gunārs.
“Ja man būtu veselas kājas, tad dzīvot būtu vieglāk un patīkamāk,” atzīst Elzas kundze, bet piebilst, ka par dzīvi gan nesūdzas. Māja, kurā viņa dzīvo, ir denacionalizēta, īpašniecei viņa maksā nomas naudu, dzīvot var, drošību sagādā arī dēla pastāvīgās rūpes.
Pensionāre joprojām labprāt lasa laikrakstus un grāmatas, apbrīnojami, ka bez brillēm. Televīzijas pārraides skatot, tās gan nepieciešamas. Daba arī dzirdi saglabājusi, var runāt klusā balsī, Elzas kundze visu saklausa. Arī novēlējumam nodzīvot vismaz līdz simtgadei viņa sevišķi neprotestēja.
Komentāri