Ziemassvētkos bērni un patiesībā arī pieaugušie gaida kamanas, kurās sēž iekšā vectētiņš, kurš eglīti mums nocirtis. Tāpēc bija iecere apzināt kādu kamanu īpašnieku, bet sniega decembrī Latvijā par maz, kurš gan tagad no šķūņa velk laukā zirga kamanas. Tāpēc devos uz vietu, kur sniega ir visvairāk pat mainīgā ziemas laikā, proti, uz Žagarkalnu, lai parunātu ar cilvēku, kurš labi pazīst sniegu, tā dažādās nianses – Jāni Ķikustu. Jau četrus gadus viņš rūpējas, lai slēpotājiem un snovbordistiem allaž būtu sagatavotas trases. Kad pusnaktī trases slēdz, viņš sēžas retrakā, lai turpmākās stundas pavadītu nogāzēs, līdzinot, stumjot, veidojot.
Retraks ir traktors, ko izmanto slēpošanas trašu sagatavošanai. Vienai nogāzei nepieciešama stunda, pusotras, atkarībā no laika un sniega apstākļiem. Katrs var parēķināt, cik stundas nepieciešamas, ja darbojas visas Žagarkalna trases. Kalnā ir arī otrs retraks, sniega bagātā laikā darbā iesaistās arī Jāņa kolēģis.
J. Ķikusts stāsta, ka braucamais iepazīts strauji. Jau tūlīt devies uz kalnu, un katru nakti braukt, braukt un braukt: „Ar tehniku biju uz tu, pieradu ātri. Jāņem vērā retraka lielie gabarīti, jāpierod pie gaitas, jāprot darboties ar aprīkojumu – lāpstu un frēzi. Kad piešaujas, viss aiziet.”
Braucamais esot ļoti stabils, četrus metrus plats, smaguma centrs ir vidusdaļā, apgāzt mašīnu gandrīz neiespējami. Četros gados trasēs iekrāta liela pieredze. Īpaši interesanta esot snovborda parku veidošana, kas katru gadu nes ko jaunu. Tramplīni un citi elementi top sadarbībā ar snovborda instruktoriem, kuri sakot, kas un kā jādara.
„Jāņem vērā dažādas nianses. Tramplīniem jābūt veidotiem tā, lai snovbordisti negūtu traumas, visam jābūt ļoti precīzi. Tagad jau pats saprotu, kā jābūt, ir arī speciālā literatūra, ko ņemt talkā. Lai arī snovborda parks tiek veidots ik gadu, divu vienādu tramplīnu nav. Katru gadu tie ir citā vietā, tātad citā reljefā, vajadzīga cita pieeja. Mans retraks nav pārāk jauns, un varbūt visas prasības nevaram īstenot. Snovbordistiem jau tā – jo stāvāk, jo labāk, kaut vai 90 grādu leņķī. Ar šo retraku to paveikt nevar, bet modernāks ļauj īstenot pat to. Taču lielāko daļu ieceru varu realizēt, snovbordisti ir apmierināti,” saka J. Ķikusts.
Dienas pavadot uz kalna, arī Jānis apguvis snovborda pamatus, bet pats saka – vien tādā iesācēja līmenī.
Sarunā atklājas jau no citiem speciālistiem dzirdēta nianse, ka sniegs ir tik dažāds. Arī uz kalna tas katru nakti esot citāds, tāpēc katru reizi no jauna nepieciešams sajust tā struktūru, lai zinātu, kā kvalitatīvāk sagatavot trases. Tieši dažādais sniegs padarot darbu interesantu, jo katra nakts atnes ko citu. Trases nākas ne vien uzirdināt, bet arī sastumt atpakaļ izstumdīto sniegu. Izrādās, ka slēpotāju un snovotāju simti pa dienu spējot pārvietot neiedomājamu sniega daudzumu, kas tiekot nostumts kalna lejā vai trases malās. Naktī tas atkal jādabū atpakaļ.
Jautāts, vai būtu gatavs braukt uz Alpiem taisīt snovborda parkus, J. Ķikusts saka, ka vispirms gribētu aizbraukt paskatīties, kādi tur ir tie parki, kā strādā to veidotāji: „Pie mums „Žagarkalnā” pirms pāris gadiem pieredzē dalījās retrakists no Somijas, kurš vada īpašu skolu snovborda parku veidotājiem. Šādas tādas nianses pastāstīja, bet tas nebija nekas jauns un nezināms. Šī informācija lika padomāt, kāpēc tiek darīts tieši tā, kāpēc svarīgs katrs sīkums. Esmu visu apguvis pašmācības ceļā, ja nesanāk, mēģinu vēlreiz, kamēr izdodas, kā gribētos. Ar katru ziemu pieredze ir arvien bagātāka, ceru, ka arī trašu un snovborda parku kvalitāte “Žagarkalnā” uzlabojas.”
Komentāri