Liepā svinīgā sarīkojumā E.Veidenbauma prēmija tika pasniegta Knutam Skujeniekam. To dzejnieks saņēma par krājumu “Mūsu dzīve nokalpotā”.
“Šobrīd, paveroties atpakaļ, varu noraudzīties nokalpotajā dzīvē. Taču nezaudēju ne gribu, ne cerību joprojām atbildēt: “Gods kalpot dzejai!”” tā dzejnieks Knuts Skujenieks savā grāmatā. Skanēja viņa dzeja, labi vārdi, vēlējumi un pārdomas, arī dziesmas par dzīvi. Tā bija jauka, mīlestības un sapratnes pilna pēcpusdiena.
Pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Rancāns uzsvēra, ka Veidenbauma prēmijas laureātu izvēlas ne tikai liepēnieši, bet arī daudzi Cēsu puses ļaudis. Prēmijas piešķiršanas komisijas priekšsēdētāja Rasma Lezdiņa atzina, ka Veidenbauma 140. jubilejā citādāk nevar būt, ka prēmiju saņem tieši
Knuts Skujenieks. “ Parasti saku- sveicam mūsu pulkā, bet jūs jau esat “Kalāču” cilvēks. Tik bieži bijis dažādos sarīkojumos, lasījis dzeju,” atgādināja Rasma Lezdiņa un uzsvēra, ka Knuts Skujenieks, kaut dzīvē piedzīvojis dažādus mirkļus, nav pazaudējis sirsnību un humoru.
Viņš vienmēr bijis dzejnieks. “Esmu aizkustināts un ne mazāk izbrīnīts. Kad uzzināju, domāju, ka ne nu akurāt izjoko, bet vai nav kas sajaukts,” atzinās dzejnieks un mīļuprāt stāstīja gan par sevi, gan Veidenbauma laiku un dzejnieka dzirksti šodien. “ Kas manī ir no laucinieka? Valoda. Vectēva ģimene bija dzirnavnieki, ne zemes kopēji. Valodu es ieguvu, tas mans kapitāls. Kārtīgu latviešu valodu. Ja vajag, tā ir maigāka, ja vajag – šerpāka, tieši tāda, kādu runājam dzīvē,” domās dalījās dzejnieks, meklēdams iemeslu, kāpēc prēmija, ko piešķir
par lauku dzīves atainošanu, tikusi viņam. “Būt Veidenbauma prēmijas laureātam ir liels gods. Veidenbaums latviešu gara dzīvē ir īpašs cilvēks. Jaunais, traģiskais, zinību un gara gaismas slāpstošais, dumpīgais cilvēks, kurš, ja bijusi stiprāka veselība, būtu nostaigājis līdzīgu ceļu, kāds bija man. Pārlasīju “Gabalu iz tautsaimniecības”. Tāds
viņa aicinājums netiktu piedots, viņš bija lauzējs, dumpinieks. Veidenbaums vienmēr ir kopā ar jaunajiem. Viņa gars mūs uzturējis, barojis. Varu sevi just kā kolēģis. Viņš
bija pirmais īsti profesionālais atdzejotājs. Viņa tulkoto Horāciju lasa vēl šodien. Viņš piedzimis pirms sava laika, tā viņa traģēdija. Viņš skatījās uz priekšu. Ja nebūtu viņa, mūsu dzīve virzītos daudz lēnāk. Viņa ieraugs dzīvo, to nevar iznīdēt, Veidenbaumu nevajag atdarināt, tas cits laiks. Bet šo pastāvēšanu pēc sava prāta, sirdsapziņas, neraugoties, ka pasaule apkārt nelabvēlīga, mēs varam mācīties. Vajadzēja paiet laikam, lai cilvēki viņu pieņemtu par savu. Tāds ir celmlauža liktenis,” tā par Veidenbaumu Knuts Skujenieks. Bet par sevi viņš piebilda: “Dzejošana ir ne tikai sirds, arī prāta darbs. Abiem jāstrādā kopā. Ja laiž pasaulē vārdu, par to ir jāatbild.”
“Kalāču” muzeja vadītājs Jānis Krieviņš uzdāvināja dzejniekam Veidenbauma portretu un pastāstīja, kā padomju laikā lasījuši rokrakstos un mašīnrakstā izplatīto dzeju. Arī K.Skujenieka “Sēta sniegā”. “Tā bija jau kāda sestā kopija, grūti bija salasīt. Lasījām, kaut riskējām, jo alkām pēc vārdiem, kurus sacīja dzejnieks,” atmiņās kavējās muzeja vadītājs.
Prēmijas laureāte Kelīna Klāna, kā allaž, tieši un ar vērienu runāja gan par dzeju, gan dzejnieku. “Viss ģeniālais ir vienkāršs, to vēlreiz apliecina Knuts Skujenieks. Viņš neraksta vienkārši, bet ģeniāli, un nebūvē savu oriģinalitāti uz lētiem trikiem, bet dara ar talantu. Brīžam lasu, vai tiešām tas ir Knuts Skujenieks? Bet tā taču mana doma. Kāpēc es to nevaru tik vienkārši izteikt? Kā no manis nošpikojis. Salkans romantiķis viņš nav, bet romantika, sentiments dzejā ir. Šāda dzeja ir mūžības vērta. Kādreiz kāds lasīs un izjutīs to, ko viņš,” pārliecināta Kelīna Klāna un piebilda, ka nav diskriminētākas sabiedrības daļas par romantiķiem.
Liepēniešu dāvātie ziedi priecēja dzejnieku un dzīvesbiedri Intu. Knuts Skujenieks pateicās par atzinību un sacīja: “Būdams profesionālis, varu teikt, Skujenieks nav no tiem vieglākajiem autoriem. Dzejoļiem ir viens slānis, kuru var saprast uzreiz, palasa otrreiz – atklājas otrais slānis, tad trešais. To atmaskojuši kritiķi. Katrs meklējiet savu sirdij tuvo dzejnieku, sirdij tuvo cilvēku. To, kurš nepatīk, nepiktojoties lieciet nost. Tas nav jūsu, tas der citam.”
Komentāri