Priekuļos
Tuvojas 25.marts – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Manī uzplēnī pagātne. Īpaši šogad, kad uz maniem pleciem gulst 60 gadi.
1949.gada 25.martā arī Lielstraupes pagastā sākās neprāta svelme. Pulkstenis pusseši no rīta. Visi gulējām ciešā miegā un pat nosapņot nevarējām, ka esam ieskaitīti cilvēku miljonos, kurus Staļins ar savu partiju nolēmis iznīcināt…
“Saģērbieties! Bērnam jābrauc līdzi! Arī grūtniece ierakstīta sarakstā! Piecpadsmit minūtēs esiet gatavi! Bez jautājumiem! Ātrāk! Ātrāk!”. Smagā mašīna stāvēja durvju priekšā, iekāpām. Kā negribot ierūcās motors. Aizveda!
Āraišu stacijā aizrestotu vagonu rindas. Tas bija preču vagons, kura aizbīdāmās durvis bija plati atvērtas. Lopu vagons, kurā lika rāpties iekšā cilvēkiem. Un, kad vagons bija pilns, noskrapstēja aizbīdnis. Bijām ieslēgti kā cietumā. Vagons ar platiem plauktiem divos stāvos.
Pienāca brīdis, kad vagoni sāka kustēties mums nezināmu ceļu. Vilciens gāja lēni. Aiz mums palika Dzimtenes līči, baltais lielceļš, laimīgie mirkļi. Ceļā uzliesmoja slimības, sākās dizentērija. Tika izsniegta putra ar eļļu, ūdens, nebaudāma maize. Sākās gandrīz bads. Bijām darba lopi, no kuriem kaut ko varēs “izspiest” Sibīrijā. Bērni saslima, cilvēki nīka (nemazgātas drēbes, netīrība).
Vilciens iegāja Krievijas taigas ceļā, apkārtnē nebija ne sādžu, ne cilvēku. Taigas svaigums cauri restēm iespiedās vagonā un ļāva brīvāk elpot.
Omska, Tomska. Mūs izsēdināja Obas upes krastā. Tikpat kā vergu tirgū. Ņirbēja mantu maisi, sagumušas sievas, bērnu tīstokļi, raudas, čuksti. Priekšā izmisums. No kolhoziem brauca pārstāvji, kuri bija sagatavoti ar uzskatu, ka esam fašisti, lai savāktu strādniekus. Te, Sibīrijā, mums jāiemācās strādāt, kalpot.
Laukums tukšojās no cilvēkiem, bet mūs neviens neņēma, grūtniece, veca sieva un četrgadīgs puisītis – nav strādātāji. Vai tiešām te gars jāizlaiž?! Horoņins, Novouspenskas kolhoza pārstāvis, izsaucās: “Ņemšu jūs, nākotnē būs strādnieki!” (zēns un jaundzimušais). Nomitināja kādā krievu mājelē, divas istabas. Priekštelpā dzīvoja Maņa, tur atradās galds un liela krāsns ar mutes atveri, uz kuras augšā viņa arī gulēja, apsegusies ar kažoku (pufaiku). Istabā mājoja arī teļš un vistas.
Tā nu sākās mūsu trimda astoņu gadu garumā. Mocīja sals un bads. Kailajām dzīvībām lika dibināt kolhozus. Atveda cūkas, govis, buļļus. Tā bija jāsāk!
Mūsu vienīgo ģimenes vīrieti, Ernestu, manu tēvu, norīkoja darbā uz taigu, kur viņš arī dzīvoja un strādāja, saņemdams niecīgu atalgojumu.
Sievietes norīkoja strādāt cūku, govju fermā. Norīkoja gan sienu pļaut un lopus ganīt, gan govis slaukt un cūkas barot. Vasarā uz lauka “ēda” nost moškas (odi), tur strādāšana bija grūta.
Taiga deva arī savu labumu, no ciedru vilinošiem čiekuriem ieguvām riekstus. Nenobriedušos čiekurus varēja vārīt. Mežā bija avenes, upenes, jāņogas. Upeņu krūmi pāri galvai, nolasīt visu nemaz nebija iespējams. Nātres, balandas – tas viras gardums. Maizi deva nabadzīgus gramus. Kā lai ēd, kurš lai ēd? Smagi jāstrādā 8-12-15 stundas dienā, bet ko paēst – nenopelnījām!
Cūku fermā, kur strādāja mana māte Lidija, bija daudz žurku. Padzirdējām, ka kāds uzpērk žurku ādiņas. Mans brālītis Andrītis, toreiz septiņus gadus vecs, ķēra žurkas un tās dīrāja, saņemdams kādu maltīti vēderam. Tomēr, šo darbu darīdams, viņš saindējās.
Vasarā katru dienu basām kājām gājām uz taigu pēc nātrēm, lai būtu ko vārīt. Balandas, čeremšu lapas – tās vērtīgākās ūdens virā. Bija jāēd viss iespējamais, lai tikai “izvilktu” dzīvību. Izturēt! Ēstgribas un dzīvotgribas pietika, lai izturētu.
Briesmīgas bija ziemas. Aukstums, sals. Dzīvību vilkām ar mazo maizes (ļepoškas) normu, kartupeļu gremzdiem, kas sajaukti ar izskalotiem asniem. Rudzu milti bija dārgi (2400 rubļi pudā), bet tobrīd alga mēnesī – 100/200 rubļi, un no tās vēl atvilka aizdevumu valstij. Bads bija viena nelaime, utis – otra. Tās lodāja pa drēbēm, matiem.
Pavasarī domājām par kartupeļu sēklu, cik vajadzēja iztikšanai. Nevarējām nopirkt. Zemē stādījām arī kartupeļu mizas, kas iegūtas no krievu iedzīvotājiem, iemainot tās pret latviešu drēbēm. Kad vēders tukšs, tad galvā tikai viena doma – ēst!
Novouspenskā dzīvoja daudz labu krievu, kas palīdzēja izdzīvot. Sākumā visi bija noskaņoti naidīgi, tomēr vēlāk, iepazīstot latviešus tuvāk, viņi kļuva maigāki, saticīgāki, jo redzēja, ka neesam nekādi mežoņi. Daudziem gariem, grūtiem gadiem ejot, zuda aizspriedumi pret mums. Latvieši bija gudri un strādīgi. Krievi uzklausīja mūsu padomus, kas palīdzēja viņu dzīves likstās. Krievi saprata, ka neesam te atvesti, lai viņus apzagtu un “izēstu”.
Ritot gadiem, iedzīvojāmies. Tika uzcelta mājiņa, kūts lopiem. Nepazinām vairs badu. Cūka kūtī deva gaļu, govs – pienu, vistas – olas, aitas – vilnu.
Pārsteidza mūsu mātes Lidijas veselība. Ārsti tikai Tomskā. Vēl šodien nevar saprast, kur vienā cilvēkā var iemiesoties tik daudz spēka. Smagais darbs cūku fermā, kartupeļu skalošana aukstā ūdenī, mušu sīkšana un košana katru dienu. Žurku bari fermā. Slimība neapstājās, jo dienas, jo sliktāk.
Ceļš uz Tomskas slimnīcu ar smago kravas mašīnu, tad – baržā.
Naudas nav ko maksāt ārstiem, atdodam pēdējo, lai glābtu mīļā cilvēka dzīvību. Tika dots viss, kas katram spēkos – ar mīlestību, ar pēdējo kapeiku, olu groziņu, kādu pārpalikušo Latvijas drēbju gabalu.
Bet bija jāsaprot, ka bez viņas – labās, mīļās – rītdiena būs tukša . Pēdējā braucienā uz Tomskas slimnīcu Lidija pati redzēja un saprata, ka dzīva vairs neatgriezīsies.
Slimība – limfogranulomatoze paņēma savu 1954.gada 27.novembra rītā. Lēni un smagi atkāpās dzīve, satumsa šis rīts melnā tumsā, vienīgi putenis gaudoja nelāgā balsī.
Kā mirušo atvest no Tomskas uz Novouspensku? Vīrs Ernests sita dēļu kasti, jūdza nodzīto zirdziņu un devās uz Tomsku pēc sievas līķa. Atpakaļceļš grūts. Jāsaka meli, lai naktis pārnakšņotu kādā krievu mājā.
Svešā krievu zemē jāgulda tuva cilvēka ķermenis. Tomēr dzīve turpinās. Jādzīvo! Atmiņas nedrīkst nomākt, radīt bailes. Aizgājušie gadi, aizgājušās dienas riņķo kopā ar asinīm, un tās var sajust kā savu sirdi. Kamēr tā pukst, esi dzīvs un dzīvo pagātnē, tagadnē un nākotnē.
Uz Sibīriju veda bez biļetes, saslānītus kā lopus vagonā. Atpakaļ braucām, kā melnu ciešanu bezdibeni izbriduši, izmocīts cilvēka rēgs ar cerībām Dzimtenē atkal pārdzimt cilvēkā. No Tomskas atgāja vilciens uz Maskavu, aizmugurē palika ciešanu zeme. Vagonā kā mazā saliņā satikās cilvēku raksturi, likteņi. Maskava saņēma skaļi – ar koferu nešanu, cilvēku uztraukumiem paspēt uz vilcienu Maskava – Rīga. Vēl vajadzēja veikt 927 kilometrus 35 stundās.
Nemierināsim sevi ar domu, ka viss ir beidzies. Glābjoties no represijām, pa visu pasauli ir izklīduši latvieši, kas sapņos redz savas tēva mājas. Un vēl šodien nav nosaukti to vārdi, kas ar vienu parakstu lēma mūsu likteņus, un tie, kas izpildīja spriedumu.
Vai mūsu atmiņas ir kādam vajadzīgas? Bet tās ir vienīgās, ko mēs, represētie latvieši, varam atstāt.
Komentāri