Lai ikdienu padarītu krāsaināku un piepildītāku, vairāku pansionātu pārstāvji izlēmuši ieviest tradīciju – katru gadu satikties, tā uzzinot par jaunumiem un aktualitātēm katrā pansionātā, dalīties pieredzes stāstos un ieteikumos. Cēsu pansionāta “Cīrulīši” sociālā darbiniece Sarmīte Svedņikova stāsta, ka ideja par jaunas tradīcijas ieviešanu radusies pagājušajā gadā, kad “Cīrulīšos” viesojušies klienti un darbinieki no citiem pansionātiem. Arī šogad tikšanās notika Cēsīs, bet nākamajā gadā plānota tikšanās pie kolēģiem Līgatnes pansionātā.
“Šī ir iespēja pastāstīt par sevi – ko ikdienā darām, kā pavadām laiku. Klienti var aprunāties savā starpā. Tāpat pieredzē apmaināmies arī mēs, darbinieki. Šoreiz tikšanos ietekmēja lietainais laiks, kas dažus mazliet nobaidīja. Bet ciemos ieradās draugi no Līgatnes pansionāta, un svētki bija izdevušies. Pasākumu atklājām ar krāšņu balonu palaišanu debesīs – tos šiem svētkiem sarūpēja Kurzemnieku ģimene no Priekuļiem un veikals “Balonu pasaule”. Pēc tam sākām svinēt kopā sanākšanu – ar jestrām dziesmām un pusdienām svaigā gaisā,” stāsta S. Svedņikova.
Par iespēju izrauties no ikdienas priecājas arī Līgatnes pansionāta sociālā darbiniece Aiga Vanaga, kura kopā ar kolēģi uz “Cīrulīšiem” atvedusi piecus klientus no Līgatnes pansionāta. “Braukt gribētāju bija krietni vairāk, bet lielākā daļa pārvietojas ratiņkrēslos. Tā kā mums nav specializēta transporta, tad cilvēku skaits, kas varēja ierasties Cēsīs, bija stipri ierobežots. Bet mēs noteikti atbalstām ideju par ikgadēju tikšanos. Tādā veidā vecajiem cilvēkiem var parādīt, ka arī pansionātā ir labi un te par cilvēkiem rūpējas, gādā,” atzīst Aiga.
To, ka pansionātu klientiem tiek rīkotas visdažādākās aktivitātes, novērtē arī senioru radinieki. Elzas Freimanes meita ciemos pie mammas nāk katru dienu. Viņa zina – darbinieki šeit dara visu, lai sasildītu un iepriecinātu veco cilvēku sirdis. “Manai mammai ir 90 gadu. Viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Nu jau pagājis mēnesis, kopš izlēmām par labu pansionātam. Es katru dienu nāku, lai mammu izvestu pastaigāties – vieglāk ir gan darbiniekiem, gan arī mamma saprot, ka neesmu viņu pametusi. Manuprāt, šeit ir ļoti jauki. Kad ar mammu dzīvojām dzīvoklī, mēs ārā gandrīz negājām, jo nevarējām tikt lejā pa kāpnēm. Te viņa katru dienu tiek svaigā gaisā, te tiek rīkoti dažādi koncerti, radošas darbnīcas, te viņa var izbaudīt visu, ko iepriekš dzīvoklī nevarēja. Pirmās divas nedēļas mamma gribēja uz mājām, bet nu ir sapratusi, ka, esot šeit, visiem ir vieglāk. Arī man ir daudz mierīgāka sirds. Esmu priecīga, ka darbinieki rīko šādus pasākumus – kad visi sanāk kopā, runājas un dzied. Tas nāk tikai par labu,” teica Elzas meita Rita Paula.
Līdzi jestrām dziesmām dziedāja arī Cīrulīšu pansionāta kliente Liliāna Šulmane: “Kā gan šis pasākums var nepatikt? Te skan visas manas jaunību dienu dziesmas, visām joprojām zinu vārdus. Pusdienas svaigā gaisā, mūzika un jauki cilvēki apkārt – ko vairāk vajag? Mani radinieki noteikti var būt mierīgi – esmu šeit siltumā, drošībā, apčubināta, un vienmuļās dienas ik pa laikam nomaina kāds jauks un sirsnīgs pasākums.”
Līgatnes pansionāts darbojas pusotru gadu, kopš atvēršanas brīža 40 piedāvātās vietas vienmēr bijušas piepildītas. Savukārt Cīrulīšu pansionāts kopumā var uzņemt 130 klientus, patlaban aizņemtas ir 127 vietas. Sarmīte Svedņikova ir pārliecināta, ka pieprasījums pēc pansionātiem katru gadu palielinās: “Arvien biežāk pansionātā tiek ievietoti klienti ar smagām diagnozēm – insultu vai vecuma demenci. Par katru ir jāparūpējas, katrs jāpieskata. Protams, ir vieglāk, kad ciemos nāk radi, kas izved mammu vai tēti kaut pastaigāties. Bet ne visiem tas tā iespējams. Lai arī esam gana daudz darbinieku, palīdzīgas rokas noderētu. Mēs cenšamies veco cilvēku ikdienu padarīt piepildītu – vingrojam, rīkojam ekskursijas, radošās darbnīcas un koncertus.”
Cīrulīšu pansionātā uzturas klienti no visas Latvijas, tāpat savas dienas te pavadījuši arī klienti no ārzemēm. Dažam uzturēšanās izmaksas sedz radinieki, citam pašvaldība, bet ir arī tādi, kas maksā paši. “Mēs šīs saucam par bagāto mājām, jo ne katrs to var atļauties. Turklāt citi, lai tiktu pansionātā, gaida rindā. Pasaule noveco, un veco cilvēku daudzums tikai pieaug,” vērtē Sarmīte. Viņasprāt, iemesls pansionātu pieprasījumam lielā mērā saistās ar kopējo pasaules domāšanas maiņu. Ja agrāk dzimtas draudzīgi dzīvoja zem viena jumta un spēja viens otram palīdzēt, tad tagad labi, ja radi dzīvo vienā valstī. Bērni strādā un nespēj parūpēties par saviem tuvajiem. Tādēļ tiek izvēlēta iespēja – uzticēt radinieku profesionālu cilvēku rokās, drošībā.
Komentāri