Ja Cēsis bez vārda runas tiek pieņemta kā tūristiem pievilcīga pilsēta, tad par Valmieru to nevar teikt. Piecdesmit padomju gados par rūpniecības karalieni veidotā Valmiera tagad tiecas atgūt noskaņas, kas pilsētu darītu interesantu arī ceļotājiem.
Posts posta galā
Vēsturiskās apbūves saglabāšanā Valmierai salīdzinājumā ar Cēsīm nav paveicies. 18. gadsimta sākumā Valmieru nopostīja krievu karaspēks, pēc 70 gadiem, kad pilsēta atkal bija sacelta, koka mājas aizgāja zudībā nemitīgos ugunsgrēkos, bet 20. gadsimtā Valmierai vēlreiz tika atņemts tās vēsturiskais centrs. Tikpat kā viss nodega kara izskaņā – 1944. gada rudenī.
Pēdējos 20 gados Valmierā daudz paveikts, lai saglabātu tās kultūrvēsturiskās vērtības, kas vēl palikušas. Pa šo laiku nomainījusies vēl viena valmieriešu paaudze, tāpēc vēsti par to, ka Valmiera ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, jāiedzīvina no jauna. Vispirms domāts par pašiem valmieriešiem, cerot, ka vēstis pārtvers arī citi, piemēram, cēsnieki un priekulieši, raunēnieši un piebaldzēni, Pārgaujas novada ļaudis. Iespējams, tad mazināsies valmieriešu sāpe, ka apkārtējo novadu ļaudis asociē pilsētu vien ar tirdzniecības centriem vai arī ceļazīmēm ielās, cenšoties veiksmīgi nokārtot eksāmenu autobraukšanā.
Grāmatizdevējam atņēma visu
Valmierai neraksturīga, bet arhitektoniski nozīmīga celtne ir Pārgaujas amatnieku nams Cēsu ielā 20. Tas 30. gados celts kā privātmāja, bet tagad kā viesu nams “Unce” ir ievērības vērts ar Latvijā reti sastopamu fasādes risinājumu art deco stilā. Vēl ēka, kas atrodas netālu no Valmieras autoostas, piesaista uzmanību, cik asprātīgi iesēdināta dabiskajā reljefā.
Valmieras grāmatizdevējs Jānis Dūnis 1940. gada pavasarī pabeidza celt grāmatveikalu un rakstāmlietu tirgotavu ar dzīvokļiem 2. un 3. stāvā. 1941.gada 14. jūnijā J.Dūņa ģimene tika izsūtīta. Greznajam eklektikas namam Rīgas ielā 9 pirmā stāva fasādē izmantota rustikas tehnika, fasādē izcelta kāpņu telpa ar pilastriem, augšējo stāvu logiem veidota dekoratīva apdare. Karā cietušais nams ticis atjaunots, lai jau kalpotu kā Valmieras rajona un pilsētas administrāciju nams, arī vieta komjaunatnes komitejai. Dūņu ģimenes mantinieki īpašumu tagad ir atguvuši, pirmo stāvu atvēlējuši veikaliem, vairākus logus pārveidojot par durvīm ieejai no Rīgas ielas. Cēlais, uzturētais nams iepretī Valmieras Kultūras centra ēkai izskatās jo majestātisks.
Viesnīca provinces pilsētai
Latvijas Kredītbanka 1939. gadā palīdzēja īstenot iniciatīvu piecās provinces pilsētās – Cēsīs, Valmierā, Rūjienā, Jelgavā un Rēzeknē – uzcelt viesnīcas. Bija paredzēts, ka līdzās Valmieras pilsdrupām un Sv. Sīmaņa baznīcai taps iespaidīgs divstāvu nams – eklektiska ēka ar pilastriem , kas dara asimetrisku galveno fasādi. Tā celta pēc Kārļa Cināta projekta un iekļāvās akciju sabiedrības “Tērvete” viesnīcu ķēdē ar nosaukumu “Gauja”. Valmieras viesnīcas izmaksām bija atvēlēti 180 tūkstoši latu, un termiņš darbu nodošanai -1940. gada 1. maijs. To pabeidza tā gada beigās, terasi ar kafejnīcu pret viduslaiku pils drupām tā arī neuzbūvējot. 60. gados “Gauju” papildināja, uzceļot trešo stāvu. 90. gados, kad atkal mainījās politiskā sistēma, viesnīca pārtrauca darbību, nams stāvēja tukšs, līdz uz to pārcēlās Valmieras rajona un Valmieras pilsētas padomes.
Uz Zilā bastiona
Valmieras Tūrisma informācijas centra ceļvedis “Māksla un arhitektūra Valmierā” noder ne tikai iebraucējiem, arī paši valmierieši to izmanto, uzņemot ciemiņus. Maršruti, lai iepazītu vēsturisko arhitektūru, var vest no centra uz četrām debess pusēm. Var iet pa Lāčplēša un Tērbatas ielu līdz Viestura vidusskolai, uzceltai pēc arhitekta Arnolda Čuibes projekta 1939. gadā. Uz citu pusi ceļš ved pa Rīgas un Leona Paegles ielu līdz pat Valmieras draudzes skolas namam. Tam plānu reiz zīmējis semināra vadītājs Jānis Cimze. No centra, dodoties pāri upei uz Cēsu un Mazo Stacijas ielu Pārgaujas daļā, maršruta galā redzams 1910. gadā robusti celts ugunsdzēsēju depo. Tagad no šī nama plūst maiznīcas “Liepkalni” aicinošās smaržas.
Pa Bruņinieku ielu caur miniatūro vecpilsētu ceļš vedīs uz zaļoksnējo Valmieru ar Atpūtas parku. Tās viducī ir Jāņa kapsēta, iesvētīta 1900. gadā. Kapliča – Valmierai raksturīgi tam laikam – celta no sarkaniem ķieģeļiem, veidojot arhitektoniskas mežģīņu detaļas. 2008. gadā kapliča restaurēta.
Lai pamanītu, kas celts sen pirms vēl padomju perioda un saglabājies no kādreizējās Valmieras, ceļvedis varētu noderēt laika īsināšanai, gaidot uz vizīti pie speciālistiem Valmieras Veselības centrā. Vidzemnieku ceļi no malu malām mēdz vest uz šo medicīnas centru koši dzeltenajā ēkā. No ceļveža rodams skaidrojums veselības centra adresei – Bastiona iela 24. Pilsētas slimnīcas uzcelšanai toreizējais ārsts un mecenāts Georgs Apinis izraudzījies zviedru laika nocietinājuma – Zilā bastiona vietu. Pēc inženiera Jāņa Kampes projekta tapušais nams iesvētīts 1914. gada oktobrī. Starp pirmajiem, kas ārstējās tā laika moderni aprīkotajā slimnīcā, nonāca arī Pirmā pasaules kara frontē ievainotie. Tiem, kad dzīves ceļš slimnīcā noslēdzās, blakus bija celts morgs. Valmierā šī neogotiskā celtne joprojām ir pilsētas centrālajā daļā, pamanāma ejam pa Bastiona ielu uz Kultūras centru. Par zviedru laikiem Valmierā var jaust , pavērojot Veselības centra apkārtnes mūrus, kas lien laukā starp koku saknēm, vai arī nokāpjot ēkas pagrabā un staigājot tur pa kafejnīcas “Bastions” telpu labirintiem.
Krāsainais brīnumputns
Cilvēkiem, kurus spēj iedvesmot un pārsteigt arhitektūra, Valmierā, Bruņinieku ielā 3c, varētu aizraut historismam piederīgais sarkano ķieģeļu nams ar iespaidīgu mansardu. Nams arī pēc simts gadiem joprojām tiek saukts projektētāja no Pēterburgas vārdā par Maršnera namu. Ejot gar Gaujas krastu, grūti atraut acis no Pilskalnā iecelta nama. 18. gs beigās baronu Līvenu celtā guļbūve 20. gs sākumā pārbūvēta, bet 21. gs par Eiropas naudu restaurēta.
Viena no nedaudzajām ēkām, kas pēc pēdējā kara Valmieras centrā saglabājusies, ir 1879. gadā celtā Valmieras Sv. Radoņežas Sergija baznīca. Pēc Krievijas Iekšlietu ministrijas pasūtījuma to uzcēlis Cēsu būvuzņēmējs Jānis Meņģelis. Šodien Rīgas ielā 22 pareizticīgo baznīca ar plēstiem akmeņiem sienās un sarkaniem māla ķieģeļiem dzegās, zilajiem torņiem iespiesta starp 20. gadsimta samērā vienkāršotajām celtnēm. Pirmo reizi to ieraugot, senais nams mūsdienu Valmierā šķiet kā brīnumputns no pasaku laikiem.
Komentāri