Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pagājušajā nedēļā atbildēja uz “Druvas” lasītāju jautājumiem.
-Man ir divas govis. Pārstrādes uzņēmums par pienu maksā dažus santīmus, saka, esot slikta kvalitāte. Taču to ” slikto” pienu lej turpat, kur labo, un pārdod par augstu cenu.
– Tā ir pārstrādes uzņēmuma negodīga rīcība, par kvalitātes problēmām jāinformē klients, sliktas kvalitātes pienu nedrīkst vākt. Pagaidām diemžēl to dara, “atšķaidot” kvalitatīvo produktu ar nekvalitatīvu. Tas ir nepieņemami. Ja uzskatāt, ka izslauktais piens ir kvalitatīvs, tikai pārstrādātājs negrib pienācīgi maksāt, meklējiet citu pircēju, piemēram, kooperatīvu. Latvijā piens ir deficīts, īpaši labs piens.
– Te Indra Balode no Jaunpiebalgas. Bioloģiskās augkopības saimniecības nedrīkst izmantot konvencionālā ceļā iegūtās sēklas. Dārzeņu audzētājiem izņēmuma kārtā šogad atļāva tās sēt. Bet kas būs turpmāk?
Sēklas maksā pieci lati paciņā. To mēs nevaram atļauties.
– Atļauja izmantot konvencionālās sēklas bioloģiskajā lauksaimniecībā ir pagaidu risinājums. Audzētājiem jādomā, kā sēklas iegādāties. Zemniekiem vajadzētu sadarboties, noteikti atradīsies aktīvists, kas uzņemsies tās sagādāt, organizējot, lai visi sēklas var iegādāties. Varat lūgt padomu lauku konsultāciju dienestā. Latvijā bioloģisko dārzeņu sēklu patēriņš ir neliels, tādēļ pie mums tās neaudzē. Varētu sadarboties ar Lietuvu, kur nozare ir izplatītāka. Dažām kultūrām sēklu vai stādāmo materiālu var ilgstoši audzēt paši zemnieki.
– Kāpēc pieļāvāt Jelgavas cukurfabrikas un līdz ar to cukurbiešu audzēšanas likvidēšanu? No ārzemju cukura zaptes burkas sprāgst!
– Tā bija un ir sāpīga problēma, bet nav ministrijas iespējās ražošanu noturēt, tā ir īpašnieku kompetence. Bet kurš pirmais iztirgoja cukurfabriku? Sākumā kontrolpakete piederēja zemniekiem, viņi to pārdeva. Diemžēl tā ir izdarīts ar daudziem pārstrādes uzņēmumiem. Tagad zemnieki kož pirkstos, ka lēti atdevuši to, kas ieguvis lielu vērtību. Taču nav taisnība, ka no importa cukura nevar vārīt ievārījumus. Savulaik Latvijas cukurfabrikas pārstrādāja ievesto cukurniedru jēlcukuru. Neviens nesūdzējās, ka burkas sprāgst. Protams, jāseko cukura marķējumam.
– Latvijas piensaimniecības nozares darbības uzlabošanas stratēģiskās programmas projekts šinī ES plānošanas periodā paredz investīcijas piena lopkopības saimniecībās, kurās ir ne mazāk par 50 govīm. Tas diskriminē mazos zemniekus.
– Visas investīcijas, kas saistītas ar piena ieguves higiēnu, dzesēšanu, slaukšanu, ūdens apgādi, būs pieejamas jebkuram ganāmpulka īpašniekam, ierobežojums ir tikai būvniecībai. Septiņu gadu plānošanas perioda sākumā dodam skaidru zīmi, ka zemniekiem, kas grib saņemt atbalstu kūts būvniecībai, projekta realizācijas gaitā jātiek līdz 50 govīm. To diemžēl nosaka tirgus. Nedrīkst ar piensaimniecības pakļaušanu pastāvēšanas riskiem risināt sociālos jautājumus. Pēc ekonomistu aprēķiniem slieksnis būtu vēl sāpīgāks, proti, nopietnas investīcijas varētu plānot no 90 govīm. Mazām saimniecībām iespējams pārdot pienu tieši – pašvaldības iestādēm, lauku tūrisma uzņēmumiem. Pret šiem tirdzniecības veidiem attieksmi būtiski mainīsim, pamatojoties uz mazu riska pakāpi, var vaļīgāk palaist grožus. Bet, ja mudinātu ņemt investīcijas ar mazāku lopu skaitu,
apzināti virzītu cilvēkus uz ekonomiski neizpildāmu programmu. Tas ir sāpīgi, bet, ja prasa nākotnes redzējumu, tāds tas ir. Biznesa plānam jābūt tādam, kurā valsts un ES atbalsts ir bonuss, tad uzņēmējdarbība būs spējīga dzīvot jebkuros apstākļos, lai kā mainītos maksājumi. Patlaban gadās biznesa plāni ar redzamiem mīnusiem, īstenotāji aprēķina, cik no valsts vajadzētu izspiest, lai plānu realizētu ar plusiem. Tas neder.
Protams, jāliek pretī citas programmas, piemēram, jāsaglabā atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizēšanai, būs atbalsts mikrouzņēmumu veidošanai, kas ir nelauksaimnieciskā uzņēmējdarbība. Skaidri un gaiši jāpasaka, ka laukos ir zemi ienākumi. Tā ir problēma, kas jārisina ne tikai Zemkopības ministrijai. Domāju, ka varēsim sadarboties ar Latvijas investīciju un attīstības aģentūru, mikrouzņēmumu veidošanai ir saskaņotas programmas. Tas nozīmē, ka daļai mazo un sīko lauksaimnieku, kuriem izdevīgi būtu darīt kaut ko citu, atbalsts ienāks arī no dažādiem avotiem. Plānojam arī atbalstu mazajiem piena ražotājiem, kas nevēlas turpināt darbību, piemēram, valsts varētu atpirkt kvotas. Tas ļautu šiem cilvēkiem saņemt kaut kādu finansējumu. Taču nav aizliegts turēt govis pašpatēriņam, radiem vai kaimiņiem piedāvāt pienu, tam nevajag kvotas.
– Aizvadītajā plānošanas periodā no struktūrfondiem naudas pietika īsam brīdim. Vai tā nenotiks arī šoreiz?
– Atbalsts sadalīts pa gadiem. Ja pretendentam atsaka pirmajā kārtā, viņš var skatīties uz nākamo posmu, uzlabot projektu, startēt atkal. Tāpēc ierobežojumu pasakām laikus, lai cilvēki var plānot darbību.
– Rajonā ir daudz bioloģisko saimniecību, kas ražo pienu. Vai tām būvniecībai nevajadzētu citus kritērijus? – Esošais platību maksājums jāpārveido par atbalstu reālai produkcijai, lai izskaustu pseido bioloģiskos lauksaimniekus. Piena ražošanai ieguldījumiem varētu būt īpaši kritēriji, jo nozarei ir augsta pievienotā vērtība.
– Kur palikuši radio rīta raidījumi lauku ļaudīm?
– Diemžēl to nav. Kaut ko par lauksaimniecību pastāsta “Eiropas atslēgās” “Latvijas radio 2″. Kad pēc ministrijas sociālo partneru – lauksaimnieku – ierosinājuma atļāvos lūgt ” Latvijas radio”
atjaunot pārraidi, saņēmu nopietnus pārmetumus tiešraidē Latvijas TV, ka esmu mēģinājis ierobežot vārda brīvību. Taču es neprasīju paust ministrijas viedokli, bet stāstīt par nozari! – Zvanu no Vaives. Pagājušajā gadā izaudzēju skaistus sīpolus. Gribēju pārdot veikalam, bāzei, neviens neņēma. Ievedot no Polijas. Kur zemniekam palikt?
– Neesam apmierināti, kā notiek šī tirgošanās, bet šobrīd nav radikāla risinājuma. Iesaku kontaktēties ar Rīgas rajona uzņēmumu “Ezerkauliņi”, kas ražo un pārdod Latvijā audzētus dārzeņus, iepērk tos arī no citiem audzētājiem. Tā varētu būt iespēja.
Komentāri