Tuvojas Ziemassvētki un laiks mājas pošanai. Puzuri ir tradicionāli latviešu istabas rotājumi, kurus gatavo no niedrēm vai salmiem, labības stiebriem, smilgām, izrotājot ar
spalvām, krāsainiem dzīpariem, olu čaumalām, ēveļskaidām vai citiem dabas materiāliem. To pagatavot nebūt nav viegli. Ik gadu Drabešu muižas Amatu mājā tiek rīkota puzuru darbnīca. Tad katrs var pamēģināt.
“Esmu mēģinājusi, bet nesanāca. Ir jāzina algoritms, kā pareizi
salikt. Smilgām gali dalījās, izrādās tās, kad ver kopā, nedaudz jāsamitrina,” domās dalās viena no darbnīcas dalībniecēm Ilze Šulte un piebilst, ka puzuru gatavošana reizē ir arī savas un tātad lielās pasaules sakārtošana. “Puzurs ir latvisks telpu rotājums,
citāds, nekā var
nopirkt veikalā,” uzsver Eva Staltmane.
Amatu mājas meistars Andris Roze pirmoreiz puzurus gatavojis vēl 90.gados, kad šo aizmirsto, latvisko rotājumu rādīja mākslinieks, puzuru meistars Nikolajs Petraškēvičs. “Galvenais zināt
formulu, lai nav jāsien mezgli, jo mazāk mezglu, jo puzurs brīvāk kustas. Ar diviem mezgliem māku, bet varot ar vienu,” pastāsta Andris. Lielākais puzurs, ko viņš izgatavojis, bijis pusotru metru augsts. No stieples izgatavojis adatu, tā viegli izvērt diegu caur niedru. “Āraišu ezerā niedru netrūkst, bet man labāk patīk smilgas. Nenopļautās ceļmalās tās ir garas, puzurī spoži laistās. Puzuri var būt tik daudzveidīgi, katram tas iznāk citāds. Tie var veidot trijstūri, sešstūri, visdažādākās kosmiskās formas, ” atklāj meistars.
Tiek uzskatīts, ka puzurs griežas mājā, kur ir dzīvība un labvēlīga vide. Atrodoties kustībā, tas savāc slikto enerģiju un enerģētiski attīra telpu. Ir ticējums, ka dažādu svētku laikā puzuri pasargāja māju no ļauniem gariem, raganām un laumām, taču pēc svētkiem tie bija jāsadedzina, lai ļaunie spēki nevarētu tur iemājot.
“Puzurs ir jāliek istabas vidū, tad visu laiku griežas. Dažkārt saka, ka tā griešanās atkarīga no saimnieku garastāvokļa, bet puzuru griež pat vismazākā gaisa kustība. Tas griežas, kad telpā ir cilvēks,
arī elpojot mēs iedarbojamies uz puzuru.
Saka – ja puzurs apstājas, tad māja ir mirusi,” stāsta Andris Roze. Viņš vēl pastāsta, ka vislabāk puzurus rotāt ar dūnu spalvām, vismazākajai gaisa plūsmai ir, kur aizķerties. Noder, protams, arī dažādi dzīpari.
Puzuru gatavotāji atzina, ka, kaut arī vēl tikai mācās, apgūst vienkāršāko, darināšana nomierina, ikdiena atkāpjas. Laikam jau tiesa, ka senatnē latviešiem puzuri bija kā sakārtota Visuma simbols jeb pasaules modelis un tam piemita maģiska iedarbība. Tas ir apvīts noslēpumiem.
Puzurs ir kā sakārtota pasaule – augšā debesis, apakšā zeme.
Vidū – tukšums. Ja esam puzura vidū, uz to skatāmies no iekšpuses, no centra. Plakne simbolizē četras debespuses, četrus vējus, četras stihijas,
četrus gadalaikus un
debespuses, arī laika ritējumu. Bet virs mums ir debesis, zem kājām zeme. Esam vidū.
Citas tautas veido mandalu, tā rod harmoniju un mieru. Latviešiem tas ir puzurs.
Neizprasts, nenovērtēts, bet tik skaists. Iekārts istabas vidū, izgaismots, tas griežas, veido uz sienām mainīgus rakstus. Patiesi, nedaudz mistiski, kaut kas no Visuma.
“Pamazām vien puzuru gatavošana kļūst aizvien populārāka. Katru gadu pirms Ziemassvētkiem aizvien vairāk dažādu paaudžu cilvēku
vēlas iemācīties to izgatavot. Daudzi mēģina paši un, protams, iznāk. Nekā sarežģīta jau tur nav,” pārliecināts meistars Andris Roze.
Sarmīte Feldmane
Komentāri