Piebaldzēnu izloksne pieder pie vidus dialekta Vidzemes vidus izloksnēm, izceļas ar savdabību, senatnīgumu un spēcīgu piederības sajūtu. Tā ir būtiska Vidzemes nemateriālā kultūrvēsturiskā mantojuma un nacionālās identitātes daļa, ko raksturo īpaša intonācija, vārdu krājums un teiciena maniere. Izloksne ir cieši saistīta ar piebaldzēnu dzīvesvietu un tradīcijām. Piebaldzēniem ir izteikta pašapziņa, kas izpaužas gan uzvedībā, gan valodā. Valoda veido daļu no piebaldzēnu identitātes, ar ko viņi paši ļoti lepojas, un tā veido piederību konkrētajai vietai.

Tomēr tāpat kā valoda, tā arī izloksnes ir dzīvas, kamēr ir dzirdama sarunās. Satraukumu rada tas, ka piebaldzēnu izloksnē tiek runāts arvien mazāk. Piebaldzēni atzīst, lai gan ļoti lepojas ar savu izloksni un tā dara bagātu viņu valodu, līdz ar skolas gaitu uzsākšanu un literārās valodas apgūšanu izloksnes īpatnības runātajā valodā mazinās.

Tomēr piebaldzēni savu izloksni uztver par vienu no būtiskajām vērtībām, tāpēc gan novadpētnieki to pēta, gan skolā notiek dažādi konkursi, folkloras kopā tiek dziedātas tautas dziesmas šajā izloksnē. Gan Dzimtās valodas dienā, gan citkārt piebaldzēni sanāk kopā, lai parunātu piebaldzēnu mēlē – ar pārliecību, ka šiem vārdiem jābūt ne tikai pierakstītiem, bet tie jāturpina lietot sarunās, lai piebaldzēnu valoda turpinātu skanēt.

Valoda, kurā nerunā, izzūd

Arī šogad piebaldzēni Dzimtās valodas dienā sanāca kopā, atceroties dažādus izloksnes vārdus un domājot, kā izloksni iedzīvināt arī ikdienā.

Tikšanās reizē kopā pulcējās folkloras kopas vadītāja Ieva Damroze un piebaldzēns paaudzēs Aivars Damroze; tāpat piebaldzēniete paaudzēs un kora dalībniece Daiga Dene ar meitu Katrīnu Krastiņu, folkloras kopas dalībnieci; Baiba Logina, Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkas vadītāja; latviešu valodas skolotāja Jolanta Glāzere; dzejnieks Slēģu Jānis jeb Jānis Mājenieks; ienācēja ar saknēm Piebalgā Elvita Ruka; Gints Skutāns, vēsturnieks, un piebaldzēniete daudzās paaudzēs – Kultūras centra vadītāja Egita Zariņa.

Baiba Logina citēja piebaldzēnu izloksni no dažādiem literatūras avotiem: Hermanis Buduls “Dažas piezīmes par Jaunpiebalgu”, Kārlis Lapiņš “Jaunības laiki” par lībiešu māju izloksni, kas nāk no Drustu pagasta, Alfrēds Dziļums “Pēdas rīta rasā”, kur romānā bija brīnišķīgi Pūgu tantiņas citāti par kartupeļu maukšanu un likšanu, kā arī jaunpiebaldzēnietes Annas Ādmines pierakstītie vārdi un izteicieni.

Gints Skutāns, vēsturnieks un novadpētnieks, atgādināja, ka Piebalgā dažādos apvidos izloksnes atšķiras, jau vēsturiski katrā apkaimē sadzīvē un valodā bija savas īpatnības. Tomēr sanākušie secināja, ka būtiskākais nav, vai viens vārds vienā Piebalgas pusē sacīts tā un otrā citādi, bet ka vispār piebaldzēnu izloksne tiek izmantota sarunvalodā. E. Zariņa uzsvēra: “Mēs esam tā paaudze, tas posms, kuriem vēl ausīs skan dzīvā valoda, ko piedzīvojām caur saviem priekštečiem, vecvecākiem, nevis no grāmatām. Tas ir mūsu kultūrvēsturiskais mantojums, un šis ir pēdējais brīdis, kad to varam noķert aiz astes. Vēlāk nebūs, kam paprasīt, nebūs dzīvo liecību.”

J. Mājenieks atzīst, ka senā valoda skan arvien retāk: “To var pierakstīt uz papīra, bet, ja valodu nelieto, tā neskan. Tāpat kā dziesma – ja to nedzied, tā neskan.” Un E. Zariņa piebilst: “Tā ir piederība vietai, identitāte, spēks, kas caur vārdiem jūtams paaudžu paaudzēs. To lietojot, es jūtu savu senču pieredzi, viņu gudrību. Mūsu uzdevums ir to lolot un saglabāt.” A. Damroze papildina: “Runāt šajā valodā ir kā ielikt rokas Latvijas zemē, kad spēcīgāk izjūti latviešu spēku, dziļumu un piederību.”

Elvita Ruka ir lasījusi vectēva pierakstīto un ar teksta fragmentiem dalījās arī ar sanākušajiem: “Tā ir ļoti krāšņa, bagāta valoda, tā plūst kā Gaujas līkumi, pārsteidzoša un skanīga. Teikumu konstrukcija ir tāda, ka nes uz priekšu, vedina tālāk.” Tēlainība, izteiksmes bagātība, arī asprātība ir tas, kas raksturo piebaldzēnu runu, piebilst E. Zariņa, bet E. Ruka uzsver, ka viņai ļoti patīk runas maniere. “Ir sajūta, ka piebaldzēns vienmēr ir uzvarētājs, pat vislielāko kļūdu viņš spēj pavērst pozitīvi, zinot, ka ar visu tiks galā un izdarīs vislabāk,” saka Elvita.

J. Mājenieks pastāstīja, ka viņa mazmeita izlēmusi uzrakstīt pirmo romānu, bet secinājusi, ka rakstīs to angļu valodā – gan vieglāk, gan, iespējams, sasniegt lielāku auditoriju. J. Glāzere atzīst, ka lai gan skolā par vietējās izloksnes īpatnībām notiek dažādi konkursi, skolēni mācās dziesmas, kurām teksti ir piebaldzēnu izloksnē, tomēr jaunākajai paaudzei tā ir gluži kā svešvaloda. “Mūsu valoda ir apdraudēta,” atzina J. Mājenieks. “Es pats gan gribētu vēl ko uzrakstīt piebaldzēnu mēlē. Bet galvenais ir runāt tajā, pat ja neizdodas vairs tā kā agrāk. Pirmos astoņus gadus runāju tikai piebaldzēniski, bet tagad gandrīz 80 gadus tikai pa baltiskam.” Dzejnieks dalījās ar pastāstiņu no senākiem laikiem, kur valoda ieskanas krāšņi un ar piebaldzēniem raksturīgo humoru.

Egita Zariņa pastāsta, ka viņa uzauga pie vecmammas, negāja bērnudārzā un viņai joprojām vecmammas runas maniere skan galvā, to ir viegli atcerēties. “Bet, kad aizgāju pirmajā klasē, nonācu pavisam citā vidē, realitātē, sapratu, ka bērni runā pavisam citādi. Taču valoda ir jārušina gluži kā zeme, to rušinot, lietojot, arī arvien vairāk vārdu nāk atmiņā,” secina Egita. Par to pārliecinājās visi sanākušie, jo ik pa brīdim sarunās ievijas kāds piebaldzēnu izloksnes vārds un kāds atceras – jā, patiesi, tāds arī bija.

Ļoti svarīgi, ka arī jaunā paaudze dzird un saprot senču valodu, atzina pasākuma dalībnieki. A. Damroze teic: “Būtiski, ka lietojam senos vārdus, kurus jaunieši varētu izmantot ikdienā. Daudzi vārdi apzīmē lietas, kuras mūsdienās vairs neizmanto, tie jaunietim nav saistoši.” J. Mājenieks rosina, ka varētu izveidot nelielu uzvedumu vai tādu kā vakarēšanu, kurā I. Damrozei ir pieredze ar dziesmu dziedāšanu piebaldzēnu manierē, tas ļoti labi papildinātu pasākumu.

Jo piebaldzēnu runas maniere būs vairāk dzirdama, jo vairāk arī citi saklausīs, ka ir cilvēki, kuri tajā vēl runā. Izskan doma, ka varētu būt kāda platforma, kur publicēt apkopoto informāciju un kur var pieteikties tie, kuriem tas interesē, kuri vēlas uzzināt vairāk vai padalīties. E. Ruka saka: “Domāju, ir svarīgi vietējiem aizdedzināt dzirksteli, lai arī pašiem ir interesanti šos vārdus apzināt un lietot.” Sarunās piebaldzēni secina, ka viņu runas maniere ir tik īpaša, ka ienācēji to pat pilnībā nevar apgūt, vienmēr jūtams “akcents”.

Tāpat ar humoru un tomēr zināmu pamatu klātesošie aizrunājas līdz tam, ka, ja kantrī radies Smiltenē, kā dzied dziesmā, tad mārketings – Piebalgā, jo andelmaņa daba šķiet gluži vai ģenētiski pārmantota kopā ar piebaldzēna pamatīgumu savos darbos un varēšanā. Piebalgas zeme arvien ir rūdījusi un likusi meklēt risinājumus, tāpēc piebaldzēns no dabas ir šeptīgs, šiverīgs un izmanīgs, ar pašapziņu un pārliecību, jo piebaldzēnā mīt dzīvesdziņa un dzīvesgudrība, arī runas prasmes ar bagātīgo valodu jau ir ieliktas šūpulī. Tāpēc nav šaubu, ka mārketings ir radies Piebalgā un tieši tādēļ piebaldzēns pie turības ticis.

Savukārt Egita Zariņa vēlāk “Druvai” pastāsta, ka aicinājumam vietējiem dalīties ar senajiem piebaldzēnu vārdiem, kas arvien skan prātā, piedzīvota sirsnīga atsaucība: “Šķiet, ka valoda mūs uzsēdina uz viena viļņa un arī ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem veidojas sirsnīga un silta komunikācija. Tik vienojoša ir valoda.”

Jaunpiebalgas izloksnes skanējums

Folkloras krātuvē pieejams Ilgas Prīses pētījums par Jaunpiebalgas izloksni. Ilga Prīse sniegusi detalizētu ieskatu Jaunpiebalgas izloksnē, pētot skanējuma atšķirības, skaitļa vārdu, vietniekvārdu, deklināciju atšķirības un daudzas citas nianses. Viņa norāda, ka Jaunpiebalgas izloksne pieder pie vidus dialekta Vidzemes vidus izloksnēm, kurās jūtamas dažas augšzemnieku di­alekta iezīmes.

Dažas no pazīmēm, kas raksturīgas Jaunpiebalgas izloksnei. Ir trīs intonācijas – stiepā, lauztā un krītošā. Vērojamas diezgan lielas atkāpes no literārās valodas šaurā un platā patskaņa e, ē lietojumā, piemēram, plato e lieto personu vietniekvārdos es, mēs.

Tādos vārdos kā ezers, vēders, vesels – otrajā zilbē e vietā dzirdams a.

Vē­rojama arī o aizstāšana ar a vai ā, piemēram, kumass (kumoss), kampatas (konfektes).

Gala zilbēs vērojams īsā patskaņa zudums vairākzilbju vārdos vienskaitļa nominatīva galotnes -s priekšā, piemēram, pavasars, pulkstens, skruoders.

Jaunpiebalgas izloksnē ir sastopami tie paši līdzskaņi, kas latviešu literārajā valodā, bet daļa runātāju līdzskaņus f un h aizstāj ar vieglāk izrunājamiem – p un k – kampatas (konfektes).

Vērojams līdzskaņa j zudums lietvārdos, īpašības vārdos un darbības vārdos, kā arī divdabja formās, piemēram, slapš, dumš.

Ir vārdi, kuros zūd līdzskanis v, piemēram, durs – durvis, līdzskaņi t, b, d. Vārda beigās līdzskaņa zudums sastopams tādos vārdos kā vair – vairs, šur – šurp, pēr – pērn, i- ir.

Dažkārt vārda sākumā nebalsīgu troksneņu priekšā ir pievienots līdzskanis s, piemēram, skrasti – krasti.

Piedēkli -īn- izmanto deminutīvu darināšanai, piemēram, meitīna, mājīna, ragavīnas.

Salikteņu lietojums ir plašāks nekā literārajā valodā. Tie saistīti ar mājas dzīvi: istabaukša – bēniņi, istabpriekša – pagalms.

Daudzi salikteņi ir ar pilnu pirmās daļas galotni, piemēram, vecāmāte, biezaispiens, biezaputra.
Izloksnē lieto norādāmos vietniekvārdus: tas, tā, šis, šī, tāc, tāda, šāc, šāda, šitas, šitā, šitāc, šitāda, viņš, viņa.

Piebaldzēni atsauc atmiņā bērnībā dzirdētus vārdus

Ēdieni un dzērieni
pienīns – piens
kampatas – konfektes
bairīts – alus
kūkans – torte
stiķenes – ērkšķogas
sviestīna pīrādzīni – sviesta pīrādziņi

Dažādi
kaupīc – krupis
telēķis – šķīvis
ustaba – istaba
ecs – acs
ķipis – spainis
ūziņas – bikses
širce – priekšauts
pamaki – pamati
gadījiens – gadījums
jautājiens – jautājums
atceres – atmiņas
paglabāt – pieskatīt
rūmīgāk – pareizā vietā
bērzu birze – bērzu birzs
punkas – pumpuri