Rudens dabā ir īpašs laiks – koki krāsojas, lai drīz atvadītos no krāšņās rotas un ar nobirušajām lapām pasargātu saknes no sala. Meža dzīvnieki krāj rezerves aukstajam laikam, spodrina kažokus. Un arī velta laiku dzīvē nopietnām lietām. Aļņiem, briežiem, staltbriežiem ir riesta laiks.
Līgatnes dabas taku dabas aizsardzības vecākajai speciālistei, zootehniķei Velgai Vītolai ir iespēja ikdienā vērot aļņus, un redzētais ir kā piedzīvojums arī pieredzējušajai zvērkopei.
“Pirms pāris nedēļām Jussis notrina ragus, un tad dāmas sāka viņu respektēt. Tagad viņš arī savus ragus vairāk izrāda, pirms tam šķita, ka savu rotu sargā. Šis alnim ir laiks, kad tas sevi var parādīt kā varoni. Nav laika gurķoties, jāizmanto,” saka V. Vītola un uzsver, ka riesta laikā, kas daudz aprakstīts, ir interesanti vērot aļņu bara attiecības. Kopā ar Jussi dzīvo trīs dāmas: Gundega, Milda un Mirga. “Biju dzirdējusi, ka aļņi veido bedres. Vienu vakaru Jussis izkasīja bedri, iezīmēja teritoriju un iegūlās bedrē. Tūlīt visas trīs dāmas uzklupa, berzējās gar Jussi, lai iesmaržotos ar puisieša smaržām. Kad Jussis aizgāja, dāmas grūstījās, lai tikai tiktu iesmērēties ar smaržu,” redzēto pastāsta V.Vītola un piebilst, ka aļņi aktīvi ir agri no rīta, vakaros un naktī. Īpaši viņiem patīk vēsie rīti.
Kādudien Velga gājusi gar voljēru, krūmos dzirdējusi aļņu sarunāšanos. Saukusi Mildiņu. Alnene mierīgi, nesteidzīgi nākusi pie kopējas. “No otras puses kā zibens šurp auļoja Jussis. Nezināju, ka spēj tā auļot. Bija satraukts, ka viena sieva sadomājusi kaut kur doties, sāka viņu dzīt prom.
Mildiņa ieskrēja dīķī, bija līdz mugurai ūdenī, tad lēnām pa otru krastu izkāpa un atkal nāca pie manis. Jussis nostājās priekšā un aizdzina,” stāsta V. Vītola un piebilst, ka visu septembri Jussis uzmanīs savas dāmas un prasīs, lai būtu kārtība. “Tagad saprotu, ja Jussim ausis augšā, viss labi, ja pieglaustas un nedaudz uz sāniem – tā ziņa sievām, ka dusmojas. Tad tās sāk īdēt. Varu stāvēt pie voljēra un skatīties, tie ir neaizmirstami brīži,” atklāj V.Vītola un skaidro, kad ap gadu miju Jussis nometīs ragus, līdz nākamajam rudenim lielais dzīvnieks atkal būs zem trīs sievu tupeles, bet tagad pār tām valda. Un Velga piebilst, ka nepiekrīt tam, kas daudzviet rakstīts, ka mātes un alnis jaunuļus padzen, dara pāri. Dabas takās trīs jaunie alnēni draudzīgi dzīvo kopā ar vecākiem un radiem.
Ne jau tikai aļņiem rudens ir aktīvs. Tikpat interesanti ir vērot vāverēnus Tomiņu, Čitu un Rižiku. Vāverēniem bija fotosesija, un dāvanā saņēma no riekstiem pītu vainadziņu. “Vāverēm darbojoties ir stratēģija un taktika. Visu laiku jāatrod vieta, kur kaut ko no pārējām varētu noslēpt. Čita paņem zobos lielu riekstu, paskatās pa labi, pa kreisi, tad ātri pāri nožogojumam uz stūri, kurā neviena nav, un steidz riekstu noslēpt,” stāsta V.Vītola un uzsver, ka tagad visas ir īstas kuplastes, astes patlaban krāšņas.
Kaimiņos vāverēm dzīvo akmens cauna, kuru kopēji iesaukuši par Guļavu, jo pa dienu reti redzama. Toties sesku pāris nav mierā ne mirkli, tiem nožogojumā sava tuneļu un labirintu sistēma. Tā jāuzrauga.
Arī lāči gatavojas ziemai. Visiem biezi kažoki, bet skaistākais, protams, Ilzītei. Velga stāsta, cik lāči, arī āpši un caunas bijuši priecīgi par saņemto dāvanu – šūnu medu. To atvedis bitenieks Dzintars Liepiņš no Ieriķiem.
Āpsēniem Tedijam un Bosītim kažoki spīd. Paši apvēlušies apaļi, astes kuplas. “Gadalaiku maiņu gaida katrs,” nosaka V.Vītola un nosmej, ka ik rudeni viņai vaicā, lai pēc dzīvnieku uzvedības, kažokiem pasaka, kāds būs rudens. “Līgatnes dabas taku dzīvnieki laika paredzēšanai neder. Katru rudeni visiem biezi kažoki, bet aukstas ziemas nav bijis. Visi ir labi paēduši, nav tik daudz jākustas kā sugas brāļiem savvaļā, kāpēc gan neuzvilkt spīdīgu kažoku un nekļūt omulīgi apaļam, ” ar smaidu teic V. Vītola un atgādina, ka rudens Līgatnē ir krāsains un te var gūt jaukas emocijas. “Rudenī vajag tikai uzkāpt kādā uzkalniņā, pavērsies skaista, krāsaina ainava. Lai to baudītu – jāiet dabā,” atgādina pazīstamā zvērkope.
Komentāri