Dzērbenes vidusskolas direktore, vides zinību speciāliste Marija Grīnberga rajona skolu pārstāvjus aicināja apspriest tēmu par vides zinību situāciju skolās, par izmantotajām iespējām un traucējumiem tai pievērsties mācību priekšmetos. Skolotāji sprieda, ka pēdējos desmit gados ne mazums ir paveikts, lai jaunajai paaudzei darītu zināmu, kā ikviens var saudzīgi izturēties pret vidi. Skolotāji arī secināja, ka pedagogi to lielā mērā darījuši, labas gribas un entuziasma vadīti, bet, nesaņemot pietiekamu Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu, piekusuši, tāpēc lielākajā daļā skolu optimisms ir noplacis.
Marija Grīnberga: – Gribu noskaidrot, kas kavē darbu vides izglītībā, kāds atbalsts nepieciešams skolotājiem, lai šai tēmai atkal pievērstos pamatīgāk, jo vides izglītības sistēma valstī it kā ir izveidota. 1993. – 1995. gadā, kad
vides izglītība tikai sāka attīstīties, skolotāji tajā aktīvi iesaistījās. Bija daudz entuziasma, bija iespējas gūt zināšanas kursos un augstskolās. Laika gaitā entuziasti, man šķiet, ir noguruši no slodzes un risināmām problēmām.
Skolām joprojām ir daudz piedāvājumu piedalīties ar vides saudzēšanu saistītos konkursos. Visos pat nav iespējams iesaistīties, tad neatliktu laika mācīties, bet konkursus vairs atbalsta daži skolotāji un daži skolēni, nevis visas klases.
Inguna Gaile, Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja : – Vides izglītības ir tik daudz, cik skolotājs spēj uzņemties vadīt, kādi ir skolas mērķi. Šogad ģimnāzijas audzināšanas stundu uzdevums ir saistīts ar vides izglītību – sekmēt draudzīgas attieksmes veidošanos. Tā ir liela iniciatīva, ja skolotājs vēl ārpus tā uzņemas misiju – veikt izglītošanu par vidi. Skolās dalās domas, kura priekšmeta skolotājam vides tēma būtu vissvarīgākā – bioloģijas, ģeogrāfijas, ķīmijas vai fizikas. Jebkurā gadījumā tas ir neatmaksāts papildus darbs.
Ilze Skrastiņa, Priekuļu vidusskolas, kurai piešķirts eko skolas statuss, skolotāja, eko programmas vadītāja: – Es ļoti lepojos ar to, ka Priekuļos jau no bērnudārza, vēlāk cauri visām izglītības pakāpēm līdz pat vidusskolai vides izglītība notiek augstā līmenī. Eko skola ievēro pēctecību. Kamēr nebiju iedziļinājusies eko jautājumos, nenojautu, cik šī tēma ir visaptveroša, atrodama katrā mācību priekšmetā. Priekuļos notikusi mācību priekšmetu satura saskaņošana un tagad gandrīz katrā priekšmetā tiek aplūkoti vides jautājumi, arī mājturībā, vēsturē, literatūrā skolotājiem ir kas sakāms par tēmu cilvēks un vide. Eko skolas uzdevumi iedzīvinās, pateicoties skolotāju iniciatīvai. Agita Bērziņa, Vecpiebalgas vidusskolas skolotāja: – Vides izglītība pie mums notiek, pateicoties atsevišķiem skolotājiem. Skolotāja Mirdza Zommere ļoti veiksmīgi tajā iesaista skolēnus. Tāda saskaņošana, kā notiek Priekuļu vidusskolā, mums nav, bet dažu priekšmetu skolotāji vides zinību dēļ ir sadarbojušies, piemēram, bioloģijas, angļu un latviešu valodas. Mācību par
vidi esam iekļāvuši vidusskolas izstrādātajā vispārizglītojošajā un arī eksaktajā izglītības programmā.
Marija Grīnberga: – Iknedēļas stundu skaits nedrīkst pārsniegt ministrijas noteikto, tāpēc, ja vēlamies tajā iekļaut vides mācības stundas, no kaut kā cita ir jāatsakās. Skola nosaka savu prioritāti.
Inguna Gaile: – Ar nākošo mācību gadu ģeogrāfijā stundu skaits būs mazāks un attiecīgi arī mazāk laika un iespēju skolēniem stāstīt par vides zinībām.
Ieva Veģere, ”ZAOO” pārstāve, izglītības speciāliste: – Mūsu uzņēmums cenšas īstenot mērķi, ko izvirzījusi Vides ministrija – veidot sabiedrību zinošāku par vides jautājumiem. Tāpēc bērniem un jauniešiem piedāvājam daudzas aktivitātes jeb citiem vārdiem – interešu izglītību. Skolotāji mūsu konkursos bērnus iesaista, bet dara to ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem.
Man radies jautājums – vai Izglītības ministrijai vides izglītība vispār ir svarīga? Pašlaik Vides ministrijai tā ir svarīgāka nekā Izglītības ministrijai, jo daudzās situācijās, kurās rosinām runāt par vides izglītību, no Izglītības ministrijas pārstāvju nav. Ja pirms septiņiem gadiem skolu izglītības standartā vides izglītības vispār nebija, tad tagad tiešām tajā var atrast atbilstošas tēmas, piemēram, bērnu mācīšana, kā racionāli veikt atkritumu šķirošanu. Taču Izglītības ministrija, manuprāt, nav uzņēmusies pilnu atbildību, neatrisinot to, ka vides izglītībai ir jāvelta laiks, līdzekļi, cilvēkresursi. Vēl ir diezgan daudzas skolas, kuras nav uzņēmušās pamatīgāk pievērsties vides izglītībai, un ir skolas, kurās skolotāji to darījuši, liela entuziasma vadīti, bet tagad pēc vairākiem gadiem jūtas paguruši.
Marija Grīnberga: – Pašlaik situācija vides izglītībā nav diez cik cerīga. Vides ministrijai gan ir ļoti precīzi uzdevumi vides izglītībā, bet skolas nav pakļautas šai ministrijai. Tas jāveic Izglītības ministrijā, taču manā skatījumā daudz kas noticis nenopietni, piemēram, rajonu vides izglītības koordinatoru atrašana, iedalīts atalgojums par konkrētiem pienākumiem. Ja tas būtu sakārtots augstākajā līmenī, skolās attieksme būtu daudz pozitīvāka. To, ka uzdevumu ir iespējams paveikt, rāda piemērs. Skolās sākuši darboties karjeras konsultanti – ar dažādu slodzi un attiecīgu apmaksu.
Inguna Gaile: – Vides izglītībā tikmēr iestājusies stagnācija, trūkst optimisma un dinamikas.
Agita Bērziņa: – Manī cerības vieš fakts, ka jaunieši pēc vidusskolas beigšanas atkal sākuši izvēlēties studijas, saistītas ar dabas zinībām. Tas ir optimistiski. Skolotāju darba rezultāts ir arī tas, ka, stājoties vidusskolā, arvien vairāk jauniešu izraugās eksakto programmu un neatsakās no skolotāju piedāvājuma iesaistīties vides konkursos.
Marija Grīnberga: – Taču visvairāk par apgūto vides zinībās liecina tas, kāda ir cilvēku ikdienas uzvedība, attieksme pret apkārtējo vidi.
Komentāri