Šogad paredzēts sākt īstenot projektu „Dzērbenes ciemata katlumājas, ārējo siltumtīklu un Dzērbenes vidusskolas iekšējās siltuma sistēmas rekonstrukcija”. SIA „Dzērbenes siltums” valdes priekšsēdētājs Jānis Ķirķelis stāsta, ka ieceres jau ir labas, bet gads nerādās diez cik cerīgs: „2005. gadā izstrādājām projektu un iesniedzām ERAF, lai dabūtu Eiropas naudu atbalstam. To iesniedzām rudenī, un mums teica, ka mēneša laikā tiks dota atbilde. Tas mēnesis ievilkās uz gadu. Tikai 2005. gada decembrī saņēmām apstiprinošu atbildi. Tās izmaksas, kas tika pieteiktas, tagad ir vismaz dubultojušās. Līdz ar to, ja šopavasar sāksim būvniecību, tad prasītie 478 tūkstoši latu būs apmēram puse no vajadzīgās summas visu darbu veikšanai. Darbus varam sākt no 1. maija, jo vēl aprīlī kurināsim. Un cenas aug ar katru mēnesi.” Projekta pasūtītājs ir pagasta padome, tas ir dalīts divos etapos – pašvaldība ņems kredītu valsts kasē. Pašlaik to izdarīt nevar, jo nav līdz galam izstrādāts tehniskais projekts. Bet tas nav izdarīts, jo nav kredīta naudas, ar ko par šo darbu samaksāt. Pagasta padomes priekšsēdētāja Anita Kamerāde cerīgi skaidro, ka kredītu droši vien dabūs: „Lai arī nauda vēl nav piešķirta, attieksme ir pozitīva. Ņemsim 200 tūkstošus latu uz 15 gadiem.” Šeit gan J.Ķirķelis piebilst, ka rodas jauna problēma: „Pašvaldība ņems kredītu uz 15 gadiem, bet apkures katlu ražotājs neparedz to ekspluatāciju ilgāk nekā desmit gadus. Ko mēs darīsim piecus gadus, kad katlus vairs nevarēs lietot, bet kredīts vēl jāmaksā?”
Katlu mājas rekonstrukcija ir nepieciešama, bez tās iztikt nevar. Pašlaik ir pieci brackas tipa ogļu katli, kas tiek kurināti ar malku. J.Ķirķelis atzīst: „Ekonomiskais efekts tiem ir ļoti apšaubāms. Pēc rekonstrukcijas paredzēts kurināt ar šķeldu. Plānojām kurināšanas procesu mehanizēt. Tomēr atkal rodas problēma. Kad projektu rakstījām, šķelda maksāja aptuveni četri lati kubikmetrā. Tagad cena uzkāpusi līdz 13 latiem. Cenu kāpums bijis ļoti straujš, īpaši pēdējos mēnešos. Rakstot projektu, cerējām uz kurināmo ietaupīt naudu, bet tagad sanāk, ka pāriešana uz kurināšanu ar šķeldu nav vajadzīga. Malku pašlaik pērkam par 10 latiem kubikmetrā. Lai arī pēc rekonstrukcijas ekonomiskais efekts, kā katlu ražotājs sola, palielināsies līdz pat 95 procentiem, kurināšana droši vien nebūs lētāka šķeldas augsto cenu dēļ, kas arvien turpina kāpt.”
Maksa par siltumu patērētājiem tiek dalīta uz visu gadu. Vasaras mēnešos kā priekšapmaksu iekasē 20 santīmus par kvadrātmetra apsildi. Siltuma cena ir aptuveni 55 santīmi par kvadrātmetru septiņos aukstajos mēnešos, bet, ja maksu sadala uz visu gadu, tad siltuma cena ir 32 santīmi par kvadrātmetru. Oktobrī kvadrātmetra apkure izmaksāja 41 santīmu, bet novembrī – 64 santīmus par kvadrātmetru. Aukstākajos mēnešos maksa var uzkāpt pat līdz 80 santīmiem. Siltā ūdens cena ir ap diviem latiem par kubikmetru. J.Ķirķelis: „Kā jau teicu, pēc rekonstrukcijas uzlabosies gan katlu, gan siltumtrašu ekonomiskais efekts, bet palielināsies elektrības patēriņš katlumājā. Siltumtrasēs zudumu faktiski nebūs – tikai aptuveni viens procents. Līdz ar to vajadzēs mazāk kurināmā, bet, cik maksās siltums, grūti pro-gnozēt. Pašlaik trasēs siltuma zudumu ir ap 20 procentiem. Trasē ir četrcauruļu sistēmas, bet pēc rekonstrukcijas būs divcauruļu sistēmas ar deviņiem siltummezgliem. Katra māja varēs labāk uzskaitīt siltumu un regulēt, cik tērēt. Tomēr tad mums vajadzēs labu santehniķi. Pašlaik izlīdzamies ar sava kolektīva prasmēm. Firmu pakalpojumus nevaram atļauties. Tā ir valstiska problēma, ka trūkst speciālistu – nav padomāts, kurās nozarēs vajadzētu veicināt izglītošanos. Mums ir tik daudz profesiju, kurās trūkst speciālistu!”
A.Kamerāde domā, ka būs jāmeklē valsts investīcijas, lai varētu visu projektu īstenot. J.Ķirķelis uzskata, ka valsts atbalstu šādiem projektiem varētu labāk gūt, ja būtu kaut kāda celtniecības padome, institūcija, kas atbalstītu un izvērtētu šādus projektus: „Vismaz 50 procentus vajadzētu piešķirt valsts naudu, 35 – ERAF un tad pārējo segt no mūsu un pašvaldības līdzekļiem. Tad tas būtu normāli. Nebūtu šādas neziņas, vai un kad varēsim projektu īstenot. Ja celtniecība rudenī atkal būs jāatliek, tāmes mainīsies, atkal sadārdzināsies. Valsts šajā jomā īpaši neko nedomā. Pašlaik valstī nav nekādas uzskaites par saražoto siltumu, izlietoto kurināmo, līdz ar to nav arī zināšanu, cik kas nepieciešams. Arī birokrātijas dēļ projekti tik ļoti aizkavējas. Cenas ceļas, citi projekti aiziet pa priekšu. Pašlaik skolā tiek remontēta ēdnīca. Viss būs skaists un moderns, bet to vajadzēja darīt pēc siltumsistēmas rekonstrukcijas. To darot, mums nāksies visu lauzt augšā. Dubults darbs.”
Kā vairāki nelielie uzņēmumi, arī „Dzērbenes siltuma” valdes priekšsēdētājs atzīst, ka nodokļi ir pārāk lieli. J.Ķirķelis: „Tie mūs burtiski slīcina nost. Pašlaik valsts ieņēmumu dienestam esam parādā apmēram 18 000 latu. Žēlojam savus iedzīvotājus, kuri laikus nesamaksā par siltumu. Tā vēlāk samaksājam nodokli un vēl sodu. Kā smejies, esam VID labākie klienti. Izveidojusies tāda sistēma, ka iedzīvotāji nemaksā nevis aiz nabadzības, bet bezatbildības dēļ. Tie, kam naudas maz, piemēram, pensionāri, ir labākie maksātāji. Tā kā tagad nav vajadzīgs pieraksts, tad ir tādi, kas sataisa parādus un pazūd. Atrast šo cilvēku nevaram, jo nav arī pastāvīgas darba vietas. Problēma ir arī tā, ka iedzīvotāju skaits samazinās. Dzērbenē gan vēl nav tik kritiska situācija kā daudzos citos pagastos, tomēr dzīvokļi ir pustukši. Daudzi aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, citi pārvākušies uz pilsētām. Ja agrāk vienā dzīvoklī bija apmēram četri cilvēki, tad tagad viens vai divi.”
Komentāri