Astoņpadsmit mūspuses redzes invalīdi iesaistījušies ESF projektā “Jaunu sociālās rehabilitācijas programmu īstenošana redzes invalīdiem Cēsīs”. Sievietes un vīrieši ar nopietniem redzes traucējumiem varēs apgūt gan sadzīves, gan mājamatniecības iemaņas, kokapstrādi, rokdarbus, piedalīties fizisko aktivitāšu programmā, apgūt lietišķo etiķeti, rokdarbus, komunikācijas un saskarsmes iemaņas, darboties psiholoģiskā atbalsta grupā.
“Prieks, ka projekts nav vairs tikai uz papīra, bet sākas darbošanās. Izveidotas mērķa grupas, kurās darbojoties, cilvēki noteikti uzlabos savas dzīves kvalitāti,” sacīja projekta vadītāja Sandra Braunere un piebilda, ka ir pārsteigta un gandarīta par invalīdu atsaucību.
Kopš rudens, kad projekts aizsākās, izremontētas rehabilitācijas centra telpas. Ir nomainīti logi, nopirkts nodarbību telpu aprīkojums.
“Lielākais ieguvums, ka ir izveidotas jaunas sociālās rehabilitācijas programmas. Pašlaik programmu sistēma ir ļoti elastīga, pielāgojama, lai varētu darboties cilvēki ar atšķirīga smaguma invaliditāti. Nodarbības ir organizētas, lai cilvēki apgūst sev nepieciešamās prasmes un būtu interese par algotu darbu, pārliecība par spēju iekļauties darba tirgū. Ieguvēji būsim ne tikai mēs, bet sakārtojas vide ap mums. Jau rehabilitācijas centrā veicām remontu, vēl pārveidosim, paplašināsim telpas mācību vajadzībām,” sacīja SIA “LNB” Cēsu teritoriālās organizācijas rehabilitācijas dienas centra vecākā sociālā rehabilitētāja Aija Rīvīte un piebilda: “Jau tagad mums ir cilvēkresursi. Redzes invalīdi, kuri nāk uz rehabilitāciju, apmeklē šīs nodarbības, ir drosmīgi. Viņi ir gatavi visādiem izaicinājumiem. Tie invalīdi, kuri vienreiz ir izgājuši rehabilitāciju, jau zina, kāda tai vērtība. Viņi cenšas pēc citām iespējām.” Taps egļu pekas un bilžu rāmji
Redzes invalīdiem nodarbības notiek divas, trīs dienas nedēļā. Tās turpināsies astoņus mēnešus. Vīrieši, kuri izvēlējušies apmeklēt gan trenažieru zāli, gan apgūt mājamatniecības uzdevumus, lēš, ka tik ilgi mācoties un praktiski strādājot, būs labā formā.
“Pats priekš sevis mācos, lai prastu strādāt ar koku. Protams, ka sīkumus mājās pieprotam, bet nekad jau nav tā, ka nevar ko jaunu uzzināt. Varbūt izdosies arī kaut ko izgatavot. Visu laiku klusībā loloju domu par šādiem kursiem, tagad ir iespēja apmeklēt nodarbības, mēģināt un jautāt,” vērtēja redzes invalīds Normunds Dupužs. Interese par mājamatniecību ir pieciem, sešiem vīriem, no kuriem tikai retais ikdienā strādā stabilu algotu darbu, daži piepelnās.
“Nācu, lai iemācītos koka un metāla darbus precīzi izdarīt. Darot to reti, nekas jau nesanāk. Jāpiešauj roka. Te ir arī labi darbarīki, arī elektro instrumenti,” tā redzes invalīds Jānis Kalējs, kurš ir apmierināts arī ar to, ka pirmoreiz izdevies iesaistīties ilglaicīgā rehabilitācijas programmā, kurā iespējams strādāt pašiem un klausīties speciālistu padomā.
Mājamatniecības nodarbības vada Straupes pamatskolas darbmācības skolotājs Leons Staris, kurš nodarbību apmeklētājiem rāda, kā koku izmantojuši skolēni, un ir pārliecināts, ka vīri varēs to pašu.
“Vīri ir ar dzīves pieredzi, ne pirmo reizi iziet rehabilitāciju, bet mācīties jau var vienmēr. Jauni materiāli, jauni instrumenti, jaunas iespējas. Esam paredzējuši apgūt visu par darba vietas iekārtošanu, tas neredzīgam cilvēkam ļoti svarīgi. Apgūstam koka apstrādes rokas instrumentu priekšrocības. Pats galvenais, ka viņi varēs izgatavot sev, ģimenēs vajadzīgo. Te viņiem rādu, cik labas lietas sameistarojuši Straupes bērni-pannas lāpstiņas, darba rīku turētājus, medību trofeju paliktņus, eglītes kājas, spoguļu rāmjus un paliktņus. Iespējas vienmēr ir atkarīgas no uzņēmības un individuālajām spējām,” uzsvēra nodarbību vadītājs Leons Staris un piebilda, ka pēc pāris mācību mēnešiem būs jaušams, kurš gatavos lietas tikai paša vajadzībām, kurš varēs mēģināt meistarot lietas dāvināšanai vai pārdošanai.
“Man ir svarīgi apgūt arī jaunus darba paņēmienus. Daudz jau kokapstrādē ir zināms, bet te ir pieejami jauni elektroinstrumenti. Tagad domāju, cik svarīgi tos pielāgot, lai bez redzēšanas varu visu labi un taisni izdarīt. Ar visu tikt galā. Svarīgi ir daudzas lietas pašam iemācīties, lai nav jāskrien sīkumus citiem prasīt. Tā man ir galvenā doma- mācīties, lai pats dzīvē ar visu tieku galā,” sacīja redzes invalīds Indulis Pēcis. Līdzīgās domās bija gados jaunākais Jānis Bisnieks, kurš savulaik pabeidzis Cēsu medicīnas māsu skolu un izmācījies par masieri. Viņam, apmeklējot nodarbības, nav profesionālu nolūku. “Ja šāda iespēja ir, kāpēc to neizmantot? Es nācu fizisko nodarbību dēļ. Nodarbības mums vada prasmīgi, ir laba slodze. Vēl varētu iet un mācīties gatavot ēdienu, bet tās nodarbības projektā ir paredzētas sievietēm. Man jau liekas, ka tas nav pareizi, tāda diskriminācija sanāk,” noteica Jānis un pajokoja, ka vīri gatavos gaļas dēlīšus, bet sievietes gaļu griezīs. No salātu mērces līdz kleitas piegrieztnei
“Sievietes jau mājās katru dienu gatavo ēdienu, kāda varbūt retāk. Mana vēlme ir nodarbību apmeklētājām iemācīt gatavot un ēdienu pasniegt ļoti dažādu. Pamatā tam ir garšvielu izzināšana. Pārsvarā jau visi pazīst sāli un piparus, taču pielietojot interesantas garšvielas, ļoti veiksmīgi var mainīt ēdiena baudīšanu, liksies, ka uz šķīvja atkal kas cits, kaut izmantotas gandrīz tās pašas, pat ļoti vienkāršas izejvielas,” sacīja mājturības nodarbību vadītāja Vineta Žamoidika un piebilda, ka jau līdz vasarai sievietes daudz uzzinās par ikdienas un svētku galda receptēm un tā klāšanu.
“Gribu pilnveidot savu prasmi. Liekot atšķirīgas mērces, var uztaisīt ļoti dažādus salātus. Un vēl ieguvums no kursiem ir tāds, ka esmu cilvēkos, ir citādas domas un jaunas idejas,” sacīja redzes invalīde Zaiga Ikšele. Līdzīgi domāja viņas kolēģe, uzsverot, ka mātes vienmēr bērniem saka, ka jādara vairāk un labāk, bet šoreiz pašas rāda piemēru. “Man patīk, ka nāk pie bērniem draugi, es varēšu ar savu kulināriju izcelties. Tāpat jau bērnus pacienāju, tagad varēs baudīt dažādākus ēdienus. Mums mācīs pagatavot vārot, sautējot un cepot, izmantojot mikroviļņu un cepeškrāsni. Stāstīšot arī par saldajiem ēdieniem,” vērtēja redzes invalīde Ilga Pēce un piebilda, ka viņai ļoti pie sirds arī sporta un šūšanas nodarbības.
“Laba ir vingrošana. Gribas būt lokanām, visu varošām, tad jūtamies arī labāk. Es jau ilgi nāku uz biedrību, tā kā nodarbībās esmu kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Garastāvoklis uzreiz ir labs. Par šūšanu runājot, agrāk domāju, ka nekad nevarētu darboties ar elektrisko šujmašīnu, bet tagad apskatīju un liekas, ka ļoti noderīga. Neskatoties uz to, ka slikti redzu, gan šūšu, gan cepšu,” optimistiski uz dzīvi raudzījās Ilga. Redzes invalīdu centību augsti novērtēja arī nodarbību vadītāji, sakot, ka paši mācās no audzēkņiem dzīves gudrību. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām uzņēmības netrūkst
“Man šī ir jauna pieredze. Esmu mācījusi praktikantus, bet gadījies, ka jaunie mācās tikai ieskaites dēļ. Patiesībā tā lieta nemaz neinteresē. Ar šīm dāmām ir pavisam citādi. Mēs mācīsimies arī to, kā pagatavot lētus un garšīgus ēdienus. Makaroni ar labu mērci ir ātri pagatavojams un salīdzinoši lēts ēdiens. Ēst gatavošana ir pavisam radošs darbs, un vispatīkamākais ir dzirdēt pacienātā cilvēka vērtējumu. Par atzinību jāpriecājas, no kritiskiem vārdiem jāmācās,” noteica Vineta Žamoidika, kura ikdienā strādā par šefpavāri “Aromā”. Pasniedzēji ir pārliecināti, ka invalīdi var izdarīt ļoti daudz. Dažkārt viņiem pietrūkst pašpārliecinātības, citreiz darba devējs un apkārtējie neizprot situāciju.
“Šiem vīriem ir dzīves pieredze. Viņiem ir cita dzīves uztvere, varēšana. Jo redzes invalīds, ko neredz ar acīm, redz intuitīvi. Redzi te neuztver kā problēmu, tāpēc esam domājuši, ka mājamatniecības darbnīca kļūs par mūsu radošo spēju izpausmes vietu. Kādam sanāks uztaisīt svečturi, es, piemēram, ņemšu priekšā molbertu un gleznošu,” sacīja Leons Staris – pasniedzējs, kuram pašam ir redzes problēmas.
Šī ESF projekta laikā redzes invalīdi diskutē arī ar psihologu, apgūst saskarsmes iemaņas.
“Ir jau arī mūsu centrā cilvēki, kuri nespēj samierināties ar situāciju, taču daudzi dzīvo šodienā un atraduši iespējas. Ar laiku jau visi nonāk līdz sajūtai, ka vājredzīgs, neredzīgs cilvēks tāpat iet, domā, zīmē, ka īstenība nav tik traka. Redze ir tikai viena no maņām. Kad to saprot, tad dzīve rādās citāda,” tā vecākā sociālā rehabilitētāja Aija Rīvīte un piebilda, ka daudzi redzes invalīdi strādā, daudzi darbu meklē, lielākajai daļai ir vaļasprieki – dejošana, muzicēšana, teātra spēlēšana, adīšana.
Komentāri