Mirdza Fridrihsone ir lepna. Pavasarī iznāks viņas dzejoļu grāmata “Vēju palete”. “Esmu kļuvusi iedomīga, ka varu izdot grāmatu. Kurš gan jaunībā pantiņus neraksta! Vai varēju iedomāties, ka reiz man būs grāmata,” saka Mirdza Fridrihsone.
Kaut nu jau vairākus gadus dzīvo Raunas pusē, Mirdza sevi uzskata par kaivēnieti. Tur nodzīvots ceturtdaļgadsimts un 15 gadus vadīts pagasts. Mirdza gan smej, ka dzimusi Barkavā, kad tā bija Rēzeknes apriņķī, bet nu Madonas rajonā, un kas tad viņa ir – latgaliete vai vidzemniece. Bet pārmaiņu vēji viņu aizveduši gan uz Rīgu, gan Priekuli Liepājas pusē, kur strādāts gan par agronomi, gan skolotāju, ekonomisti un ciema padomes priekšsēdētāju, dzīvē satikts stalts kurzemnieks, un tagad viņa dzīvo pie dēla ģimenes Raunā. Mirdza lepojas, ka ir bagāta, jo viņai ir 14 mazbērni un divi mazmazbērni.
“Biju īsts padomju produkts. Padomju vara iznīcināja tēvu, vīrs bija leģionārs, kuram karš beidzās Noriļskā. Pati kopā ar visu klasi iestājos komjaunatnē, vēlāk partijā. Strādāju un kalpoju padomju varai. Vai varēja domāt par neatkarību? Kad sākās Atmoda, bija bail, ja nu atkal sāksies represijas. Tā biju iebaidīta. Bērni par vectēvu un viņa dzīvi uzzināja tikai pēc Atmodas,” tā dažos teikumos Mirdza Fridrihsone izstāsta savu dzīvi.
Bet līdzās ikdienas grūtumam allaž bija sadzīviskas un sabiedriskas būšanas, dažādi pasākumi, svētki. “Es rīmēju pantiņus. Apsveikumiem jubilejās, ko pasākumos padziedāt, sienas avīzei. Pašai patika un citiem arī,” stāsta Mirdza. Kad līdz ar Atmodu viņa aizgāja pensijā, kā pati saka, gribējies kaut ko nopietnāku dzejā pamēģināt. “Mani grauza sajūta, nevarēju sev piedot, ka dzīvē esmu nodevusi sava tēva ideālus, atbalstījusi komunistus, kalpojusi padomju iekārtai. Tās izjūtas vajadzēja izlikt uz papīra, pateikt publiski un tā lūgt viņa piedošanu. Uzrakstīju un aizsūtīju “Hedvigas Kundzes Avīzei”. Dzejoli publicēja. Cilvēki teica, ka tas esot drosmīgs, jūtams, ka izsāpēts. Man tā bija attīrīšanās,” par pirmo ārpus pagasta publicēto dzejoli stāsta autore.
Kad abi ar vīru devās uz dažādiem pasākumiem, Mirdzai allaž līdzi bija dzejolis. Visvairāk viņas pūrā ir patriotisku dzeju.
“Neesmu Dieva dots dzejnieks, kuram atliek vien piesēst un uzrakstīt. Meklēju katru vārdu, vai ik rindiņu vairākkārt pārrakstu. Kad dzejolis gatavs, ir gandarījums, “ atzīst dzejniece un piebilst, ka sevi gan par dzejnieci neuzskata, viņa esot vien rakstītgriboša iesācēja.
Raunēniete var lepoties, ka Lielvārdē Vidzemes literātu konkursā novērtēta ar 1. vietu, bet Friča Bārdas dzejas konkursā iegūta 2. vieta.
“Esmu reāliste, pa mākoņiem nelidinos. Katrs dzejolis ir kā stāsts, kurā mana uzkrātā dzīves pieredze. Dzejolī jābūt domai, tā jāiznes no sākuma līdz beigām. Vēl arī ritmam jābūt,” atzīst Mirdza un piebilst, ka viņai nav pieņemami vulgārismi dzejā, un nepiekrīt, ka dzeja jāraksta sarunvalodā. Viņa par savu pirmo konsultanti sauc Agru Dagi, kura, dzejoļus palasot, tik teikusi: “Īsāk, svītro pusi nost, garos neviens negrib lasīt.” Ar padomu allaž palīdz Irēna Dvinska un kopā sanākšanas “Harmonijā”.
Brīžos, kad dzejošana nevedas, Mirdza raksta bērnības atmiņas par Barkavu. Par dzīvi līdz 1949. gadam, par skaistajiem mirkļiem, sāpēm un ciešanām, šķiršanos no dzimtās puses. Grāmatas pēdējā nodaļa sauksies “Ar Dievu, Barkava!”.
“Man tik daudz darāmā, ka pusmūža klāt nepietiktu, lai iecerēto izdarītu,” ar dziļi romantisku intonāciju balsī saka Mirdza. Viņai patiesi ik minūte ir piepildīta, jo Mirdzu interesē daudz kas – vēsture, krustvārdu mīklas, ceļojumi, viņa kolekcionē sērkociņu etiķetes, aplokšņu bildes, nozīmītes…
Komentāri