Ziema jau vidū, sniega nav, bet lietainais, mitrais laiks nevienam vien liek šķaudīt un domāt, kā sevi pasargāt no vīrusiem un saaukstēšanās.
Jāuzņem vitamīni, jāēd zaļumi, to saka ārsti un dietologi. “Kas var būt labāks par puravu,” superpavāru Mārtiņu Rītiņu citēja kāds lauku vīrs un atzina, ka sīpoli viņa kuņģim par stipriem, tādēļ visiem ēdieniem klāt liek puravus. Kas tad ir puravs, ko uzturā nemaz tik plaša sabiedrības daļa nelieto? Pēc skata smuks, zaļš lakstaugs ar baltu sakni. To iespējams glabāt pagrabā līdz pat pavasarim. Ārstniecisko augu speciālists, ārsts Artūrs Tereško iesaka puravus glabāt sausās smiltīs un ar nelielu gaismas piedevu, jo tumsā augs kļūst bāls un ātrāk zaudē savu vitamīnu dāsnumu.
Puravs ir sīpolaugs. Vēsture vēsta, ka puravi ir kultūraugi, kas bijuši izplatīti jau senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romā. Tos izmantoja gan kā dārzeņus, gan kā garšaugus. Atklāts, ka puravi satur vairāk olbaltumu nekā sīpoli, bet savdabīgo garšu tiem piešķir sēra savienojumi (100 gramos līdz 3 mg). Turklāt puravos ir ēteriskā eļļa, B1, B2, PP un C vitamīns, kā arī dažādas minerālvielas. Puravu klātbūtne bijusi arī ASV trešās lielākas pilsētas Čikāgas dibināšanā. Tās nosaukums nāk no indiāņu vārda čekagou, kas nozīmē “smakojošie sīpoli”, jo agrāk pilsētas vietā bija purvains apvidus, kur auga savvaļas puravi. Tātad par puravu nozīmi uzturā zinājuši arī indiāņi.
Puravi uzlabo ēstgribu, aknu un žultspūšļa darbību, un tiem ir arī urīndzenoša iedarbība. Šo augu garša un smarža ir maigāka nekā sīpoliem, un to izmantošana virtuvē varētu kļūt daudz plašāka nekā pašreiz. Puravus liek pie zupām, gaļas un zivju ēdieniem, salātiem. Cukurā konservētas lapas noder konditorejas izstrādājumu dekorēšanai.
Uzturā lieto balto cilindrisko stublāju un zaļās lapas, kas sevišķi bagātas ar minerālvielām nātriju, kāliju, kalciju, dzelzi, fosforu, sēru, dažādiem fermentiem. Zaļajās lapās ir daudz karotīna. Puravu ēteriskās eļļas un fitoncīdi ietekmē perifērās nervu sistēmas darbību, ieteicami lielas garīgas slodzes gadījumos, palīdz reimatisma, aknu, žultsakmeņu un aterosklerozes ārstēšanā. Speciālisti konstatējuši, ka organisms puravus asimilē labāk nekā sīpolus. Maigās garšas dēļ puravus var lietot visi, kam sīpoli ir par asu. Puravs tiek uzskatīts arī par garšaugu. Neapšaubāmi pozitīvs ieguvums, ēdot garšaugus, ir gremošanas uzlabošana un gremošanas sulu izdales veicināšana, jo šo augu īpatnējā smarža un garša uzreiz raida signālus gremošanas traktam, rosinot to aktīvi darboties. Šo labo darbu sevišķi aktīvi veic puravi, baziliks, dilles, maurloki, sīpoli, ķiploki, kressalāti, mārrutki, raudene, ķimenes, majorāns, citronmētra (melisa). Varam izvēlēties, kas no šīs uzskaitīto garšaugu rindas katra ēdienkartē piemērots visvairāk, jo ziemas laikā dabisko vitamīnu uzņemšanai jāpievērš īpaša uzmanība.
Latvijas Republikas veselības ministrija 2007. gada 11. janvārī informē, kas jāzina par vitamīniem. Tie ir organiski savienojumi, kuri ir nepieciešami organisma normālai funkcionēšanai. Vitamīnus organisms pats nespēj veidot, līdz ar to tie ir jāuzņem ar uzturu. Vitamīni organismā netiek izmantoti kā enerģētiskais vai plastiskais materiāls, tie ir nepieciešami vielmaiņas bioķīmiskajos procesos. Sabalansēts, veselīgs un daudzveidīgs uzturs pilnībā nodrošina veselu organismu ar tam nepieciešamajiem vitamīniem.
Svarīgi atcerēties, ka vitamīni ir nepieciešami ļoti nelielos daudzumos, bet, ja tie organismā trūkst vai ir par daudz, var rasties tādas slimības kā avitaminoze (slimība, ko izraisa pilnīgs kāda vitamīna vai vairāku vitamīnu trūkums), hipovitaminoze, kas rodas tad, ja kāds vitamīns ir nepietiekamā daudzumā, vai hipervitaminoze, kas rodas tad, ja ir nesamērīgi daudz uzņemti vitamīni. Sagatavojusi Valda Rozenberga
Komentāri