Kaut nesteidzīgi, tiek skaitītas stundas un gaidīta ziņa, ko spēj pavēstīt tikai pulkstenis – sākas jauns gads.
“Ne jau vienmēr no rīta var noķert, kad gailis dzied, tāpēc arī izgudroja pulksteni. Mājā pulksteņu nevar būt par daudz. Ja ir tikai viens, jāuztraucas, vai rāda pareizi, vai laikus uzvilkts, un kā vēja rādītājam jāgroza galva, lai ieraudzītu, cik tad īsti ir laiks, ” saka restaurators Jānis Ēvele.
Jānim un Gunai Ēvelēm vienmēr mājās bijis daudz dažādu pulksteņu. Tie Jāņa darbnīcā atgūst jaunu dzīvi. Cēsnieks neremontē to mehānismus, bet gan restaurē veco laikrāžu koka kastes un detaļas. Pie Amatniecības kameras mēbeļu restaurēšanas meistara pirmā pulksteņa kaste nonāca jau pirms vairākiem gadiem. Vecākā bijusi gatavota ap 1800.gadu, jo kādreiz meistari saviem ražojumiem otrā pusē rakstīja gadskait-li.
“Kaste jāizjauc līdz pēdējai detaļai,
visas uz galda salieku rindā. Pirms tam gan pulksteni nofotografēju, kaut šķiet, ka zinu, kur kam jābūt, tomēr drošībai bildes noder. Bijis, ka saimnieks atnes vecu
pulksteni, sabērtu maisā,” pastāsta Jānis Ēvele
un atzīst, ka knibināšanās ar pulksteņa kasti ir liela. Detaļas sīkas, ar materiāliem nedrīkst eksperimentēt. “Tāpat kā mūzikas instrumentam,
jāizmanto īstais koks. Ja paņems citu, neskanēs. Pulkstenim nebūs dzidra, bet dobja skaņa. Egles koki jāmeklē vecās mājās, klētīs.
Dekoratīvai ārējai apdarei var izmantot citus. Protams, pulksteņa skaņa
atkarīga arī no zvanīšanas mehānisma stīgām,” noslēpumus atklāj restaurators un uzsver, ka viņš rūpējas par pulksteņu kastēm, bet
mehānismu remonts ir citu meistaru ziņā.
Pulksteņu kastes kādreiz gatavoja
greznas. Ja laikrādim kādu detaļu trūkst, tās meistars izgatavo no jauna.
Ir pulksteņu katalogi, kur var redzēt, kāda tā detaļa
izskatās, kādas kurā laikā un kādiem pulksteņiem bijušas.
Greznām kastēm ir smalki kokgriezumi, citām virpojumi. Mehānismi gan bijuši līdzīgi, tur atšķirības mazas, sit stundas, pusstundas, ir arī tādi, kuri laiku atgādina ik pēc 15 minūtēm. Laukos visos laikos arī turīgi cilvēki bija praktiski. Pulkstenim jārāda laiks, un
to vienlīdz labi var darīt laikrādis gan vienkāršā, gan greznā kastē. Sabiedriskās vietās
– advokātu kantoros, doktorātos – ar laiku bija prestiži iegādāties pulksteņus lielās koka kastēs. Tā tika izrādīta turība. “Pulksteņu mehānismus amatnieki iepirka ārzemēs, pa ziemu
taisīja kastes. Bija arī pasūtījumi. Viens amatnieks visu nedarīja, vieni grieza, citi virpoja, citi gatavoja līstes,” nedaudz vēstures pastāsta Jānis Ēvele.
Jānis ar lepnumu rāda pulksteni ar dzeguzi. To viņam dāvinājusi Guna. Grezns –
kokgriezumos briedis, zaķis, putns, ozolzīles, uzvelkams ar čiekuriem. Lai pulkstenis atdzīvotos, nācies krietni pastrādāt.
“Ķēžu pulksteņiem svarīgi ir čiekuri un ķēdes. Pulksteņus gatavoja daudzas firmas, un katrai bija savi ķēdes
posmu garumi un arī čiekuri. Dažādība ir ļoti liela. Čiekurus pēc svara vēl var sameklēt, bet ķēdes,
lai uztaisītu ar pareizu soli, ir milzīgs darbs. Kādreiz taču to darīja rūpnieciski,” stāsta
meistars.
Guna, ieklausoties, kā māju dzidri pieskandina pulksteņa ziņa, saka: “Ar
pulksteni ir jāsadzīvo. Katru rītu čiekuri jāuzvelk. Tā ir kā saskare ar laiku.
Bet elektroniskais pulkstenis ir tikai elektroniskais,” domās dalās Guna.
Pulkstenim kā ikvienai mēbelei patīk dabisks klimats. Vislielākais ienaidnieks ir centrālā apkure. Ne tikai kastei, arī mehānismam. Gaisa mitruma maiņas dēļ tādā dzīvoklī pulksteni nevar
precīzi noregulēt, vai nu steigsies, vai atpaliks.
Jānim darbnīcā praktisku apsvērumu dēļ ir elektroniskais pulkstenis. Putekļi mehāniskajiem laikrāžiem kaitē.
Arī virtuvē, kur garaiņi, labāk izmantot elektronisko.
“Tagad ražo pulksteņus pēc veciem paraugiem, tikai tie darbojas ar baterijām. Arī kastes mēdz gatavot no plastmasas. Tas nav tas,” saka Jānis Ēvele un atklāj, ka ikdienā pats pulksteņus nenēsā,
jo tie pāris dienu laikā uz rokas vienkārši apstājas, kaut mehānismiem nav nekādas vainas.
Pulksteņi Ēveļu mājā skaita laiku. Arī jaunā gada ziņa būs tikpat dzidra un skanīga, kā ik stunda.
Sarmīte Feldmane
Komentāri