Vasara un rudens jau kopš senatnes ir īstais kāzu laiks. Statistika liecina, ka Latvijā tiek noslēgts arvien vairāk laulību, un katram jau gribas, lai viņa kāzas būtu labākās, interesantākās, krāšņākās. Daļa precēties nolēmušo pāru paši uzņemas iniciatīvu to rīkošanā, citi uzticas vedējiem, daži meklē cilvēkus, kuri var palīdzēt kāzu rīkošanā un vadīšanā. Šajā ziņā pieredze ir dziedātājai un kultūras darbiniecei Gunitai Alļēnai, tāpēc aicināju viņu uz sarunu par kāzām, tradīcijām un kāziniekiem.
– Kad saprati, ka tev padodas kāzu vadīšana?
– Viss sākās pirms kādiem sešiem gadiem, kad piekritām iet par vedējiem, bijām nopietni pacentušies, lai visiem būtu interesanti. Acīmredzot cilvēkiem iepatikās, un pēc kāda laika mani lūdza nākt palīgā novadīt kāzas. Tas arī bija laiks, kad skaitījās moderni, ka vedēji ir tikai tie, kuri pastāv blakus oficiālajā ceremonijā, bet pārējo domā un dara kāzu organizators.
– Kā pēdējos gados mainījušās kāzu tradīcijas?
– Pirms gadiem pieciem, sešiem no jaunajiem pāriem bija jūtama pretestība pret senajām latviešu tradīcijām. Visiem vajadzēja kaut ko modernu. Tagad sākusies atgriešanās pie senajām vērtībām. Mēģinu cilvēkus pārliecināt, ka kāzas ir kas īpašs, tas nav parasts tusiņš. Nereti no jaunajiem nākas dzirdēt, lai taisām tādu foršu burziņu, bez jebkādām tradīcijām, vienkārši, lai ir jautri. Bet tad tas būs pasākums, kādu mums ikdienā daudz. Kāzas taču ir vienreiz, tā vismaz visi cer.
Te gan jāteic, ka man jau arī viss tajās vecajās tradīcijās nepatīk. Piemēram, tās gaudu dziesmas ar svecēm rokās: “Raudiet, meitas, rau-diet meitas, viena meita mazumā.” It kā viņa nomirusi būtu. Mičošanu taisām, tikai izdomājam kādas jaukas, mīļas nianses. Atkal sākam likt aubes, un redzams, ka jaunajām sievām tās piestāv.
– Ieceres kāzām piedāvā jaunais pāris. Vai tu nāc ar savu redzējumu?
– Ir visādi. Uzreiz varu atzīties, ka vienas kāzas neizdevās, jo jaunie paši nezināja, ko īsti grib. Vajag visu ko, bet ko konkrēti, paši nezina. Piedāvāju dažādus risinājumus, bet tas viņus kaut kā neapmierināja, un rezultātā kāzas arī bija tādas nekādas.
Bet tas bija izņēmums, pārsvarā ir forši pāri, kuri paši zina konkrētas vēlmes, ko grib, pārējo atstājot manā ziņā. Man patīk, ja visas ieceres un darbības pārrunājam un saskaņojam ar vedējiem vai vecākiem, neiesaistot jaunos. Man gribas, lai šī diena viņiem ir kā pārsteigums, kur ik brīdis atnes ko jaunu. Ja viņi paši visu izdomājuši un atrunājuši, zūd šīs dienas burvīgums un vienreizība.
Vēl esmu par to, ka viss laiks no laulību ceremonijas līdz svētku mājām viesiem jāpavada kopā ar jauno pāri. Protams, jāpārdomā, kā to pavadīt, nevar visi kopā, it īpaši tad, ja mašīnu daudz, braukt skaitīt tiltus. Tad mašīnas saliek garā strīpā gar ceļu, kamēr pēdējais viesis kājām nonāk līdz tiltam, viss jau beidzies un viņam jāskrien atpakaļ uz savu mašīnu. Jābrauc uz kādu vietu, kur var noorganizēt dažādas aktivitātes, kurās iesaistās visi, lai ikviens viesis justos piederīgs šim notikumam un dotu savu ieguldījumu kopējā noskaņā. Tad arī viesi ir priecīgi, bet, ja viņus uz trim, četrām stundām palaiž savā vaļā, ko lai viņi dara šo laiku?
– Vai viegli iekustināt latviešu publiku uz kādām izdarībām?
– Ļoti grūti. Sākums vienmēr ir visgrūtākais un stīvākais. Protams, visi grib paēst, bet tas nevar vilkties stundu. Nepieciešamas nelielas kopējas aktivitātes. Esmu atklājusi dažus knifus, iepazīšanās spēles turpat pie galda, jo sākumā cilvēki tur jūtas drošāk. Protams, jo vairāk tostu, jo kāzu viesi jūtas atbrīvotāki.
Biju kāzās, kurās puse bija latvieši, puse krievu tautības cilvēki. Sākumā māca bažas, kā būs, bet aizgāja uz urrā! Krievi ir pretimnākošāki, gatavi iesaistīties, neraugoties ne uz ko. Mēs, latvieši, esam atturīgāki, skatāmies, kā izskatīšos, ko par mani padomās.
– Var jau uz katrām kāzām jaunu velosipēdu nedomāt. Ir viens scenārijs, var to arī ņemt, jo cilvēki taču mainās.
– Sākumā jau tā bija, bet, jo vairāk esmu apviļājusies, jo vairāk sāku uz šo notikumu skatīties citādāk. Daudz nosaka tas, kādi ir jaunie, cenšos pirms tam izprast, kādi viņi ir – romantiķi vai uz dullībām tendēti, un vados pēc tā. Man šķiet, cilvēki tomēr nojauš, kāds ir scenārijs – gatavots speciāli viņiem vai dodu jau daudzkārt izmantotu preci.
Protams, var jau izdomāt visu iespējamo, bet ir vēl kāds svarīgs aspekts – nauda. Nereti kāzās grib nez ko, bet viss jau maksā.
– Vai vienmēr foršajam vajag naudu?
– Esmu domājusi, ka varētu daudz ko jauku arī bez naudas. Bet atkal rodas citas problēmas. Dzimumdienu šovasar gribēju nosvinēt kaut kā citādāk, kopā ar draugiem aizbraukt uz skaistu pļavu, tur sasēstos uz plediem un jauki pavadītu laiku kopā. Putni dzied, puķes zied, kas var būt skaistāks. Bet, lai cik tas smieklīgi, radās problēmas ar pļavas atrašanu. Apskatīju vienu, otru, trešo, bet visur ir privātīpašums, kurā nevar ar savu sedziņu iet un sēdēt.
Tā tāda maza atkāpe, bet, ja gribas izveidot jauku un interesantu programmu kāzām, ar dziedātājiem, spēlētājiem vai dejotājiem, jārēķinās ar līdzekļiem.
– Vai izmanto arī ārzemju tradīcijas ar rīsu mešanu? Vai cilvēki saprot to pamatojumu, varbūt dara tāpēc, ka filmās tā notiek?
– Patīk jau cilvēkiem tā rīsu mešana, arī rožu ziedlapiņu kaisīšana. Es arī sākumā domāju, ka nevar to darīt, ja nezina idejisko pamatojumu. Man pastāstīja, ka rīsi simbolizē pārticību, bet rožu ziedlapas – mīlestību.
– Bet kāpēc Latvijā rīsi ir pārticības simbols?
– Tad ko mums vajadzētu mest, kartupeļus? (smejas). Pēc tam avīzē lasīsim, ka kāzās cietuši tik un tik viesi. Ir jau taisnība, ka rīsi nav latviešu simbols, bet mums tak viss ir smags – kartupeļi, āboli. Ja nu vienīgi varbūt pelēkos zirņus varētu izmantot.
– Pēdējos gados esi kādās kāzās bijusi kā vienkāršs viesis?
– Jā, bet ir jau šis profesionālais kretīnisms. Nevaru normāli izjust kāzu viesa labumus – vienkārši atslēgties un izbaudīt. Man māsa pirms tam teica: “Tikai nesāc domāt, ko un kā vajadzētu”, bet nevaru. Atkal ir šis klusais, stīvais sākums, es sēžu, iekšā man viss kņud. Telpā tāds mulss klusums, viesi skatās viens uz otru, baidās pat runāt. Pie sevis domāju: “Vismaz vedēji būtu kaut ko pateikuši, kādu tostu, lai šo sasprindzinājumu mazinātu.” Zini, nebija nemaz viegli būt viesim.
– Agrāk kāzās spēlēja “Mēmo šovu” un tamlīdzīgas spēles. Ko spēlē tagad?
– Pēc pusnakts spēlē vīriešu striptīzu. Te lūdzu nepārprast, jo tā būtība slēpjas tajā, ka vīrieši velk kājās sieviešu zeķubikses Džo Kokera mūzikas pavadījumā. Liekas, nu kas tur, bet tas ir topā. Dāmas ir sajūsmā, un vīri iesaistās ar prieku. Bet tas tikai pēc pusnakts, kad vīri kļuvuši drosmīgi.
Katram jau ir savas iecienītās rotaļas un atrakcijas, bet nevar ar tām arī pārspīlēt, jājūt atmosfēra un viesu noskaņojums. Jāļauj arī paēst, ie-dzert un padejot. Protams, ir reizes, kad cilvēki grib un grib atrakcijas, dažādu darbošanos. Bet nedrīkst ar varu vilkt rotaļās, kas par daudz, tas par skādi.
– Tev laikam palīdz tas, ka ar skatuvi esi uz tu.
– Protams, bet uztraukums joprojām ir pirms katrām kāzām. Man saka, kāds tev uztraukums, tu taču esi pieradusi pie publikas. Bet uztraukums ir. Ir daudz nezināmā, kā izdosies, kādi būs cilvēki, kā viņi uztvers manis piedāvāto.
– Joprojām arī uzdziedi?
– Jā, šur tur kādos pasākumos kopā ar Inu Aizgali. Drabešos kāzu ceremonijās runāju dzeju un dziedu. Nekur jau sevi nepopularizēju, cik mutiskā reklāma nostrādā, tik ir. Bet gribas jau dziedāt, jo tur tomēr ir mana sirds. Jūtos patiesi laimīga un varu pateikties Dieviņam, ka varu darīt to, kas man ir dots.
– Biji redzama arī Cēsu televīzijā. Tā bija debija šajā jomā?
– Jā, un atzīšos, ka ar to saslimst. Gribas, lai visu laiku būtu arvien labāk un labāk. Negribu, ka iestājas rutīna. Patīk, ka ir tiešraide, jo tas liek visu laiku sekot līdzi notiekošajam, kontrolēt sevi. Jābūt formā, jāprot iziet no situācijas.
– Vai nav grūti būt labā formā septiņos no rīta?
– Neesmu ne tipiska pūce, ne tipisks cīrulis, bet kaut kur pa vidu. Ja varu celties deviņos no rīta, jūtos pilnībā izgulējusies un labā formā. Televīzijas raidījumam nācās celties sešos, un sākumā bija grūti. Bet kaut kā iegājās, un vasarā, kad ir brīvlaiks, pamodos sešos un ar prieku konstatēju, ka vēl varu gulēt. Tā arī ir lieliska sajūta. Agrajiem rītiem ir arī savs pluss, kad liekas, ka tik daudz jau padarīts, bet diena tikko sākusies.
– Kā bija skatīties pirmos raidījumus no malas?
– Nevarēju. Ņemos tur kliegdama, un tā nebija koķetērija, bet pa īstam. Bet jāskatās, jo tikai tā var redzēt savas kļūdas. Pirmā nedēļa bija ļoti grūta, viss likās tik šausmīgi, bet tagad jau pierasts.
– Vai mazpilsētai vajadzīga sava televīzija?
– Ja tā nav kvalitatīva, ja tajā nav maksimāli daudz informācijas par pilsētu, par to, kas notiek tajā, varbūt arī nevajag. Te notiek daudz kas, un pilsētniekiem nozīmīga katra diena, katrs notikums vai notikumiņš. Svarīgi, lai tā būtu televīzija savējiem un par savējiem. Neieslēgs jau Cēsu televīziju, lai klausītos Latvijas un ārzemju ziņas, nepieciešami vietējie notikumi un pazīstamie ļaudis.
– Vai radio esi strādājusi?
– Nē, bet gribētos pamēģināt.
– Visu savu apzināto mūžu pa kultūras druvu vien esi darbojusies?
– Jā, un esmu par to laimīga. Es nevarētu būt biroja cilvēks, kuram tur jānosēž no astoņiem līdz pieciem. Tiesa, mums jau ir nenormētais laiks, jo jābūt darbā gan no rīta, gan arī brīvdienu naktīs, kad kultūras namā notiek pasākumi. Tāds ir kultūras darbinieka liktenis. Sākumā ļoti domāju, vai man to vajag. Man tas patīk, esmu kultūras cilvēks, bet man taču ir ģimene, bērni. Taču tagad savu izvēli nenožēloju, jo redzu, ka mūsu darbs ir vajadzīgs. Priekulieši ir malači. Viņi rosās pašdarbībā, apmeklē pasākumus. Sākumā bija grūtāk iekustināt, jo ilgu laiku nebija sava kultūras nama, nekas nenotika, bet nu jau viss ir iegājies. Protams, netrūkst jau arī tādu, kuri čīkst, ka nekas nenotiek. Bet, kad atvedam kādu koncertu vai izrādi, šo čīkstētāju zālē nav. Bet tas jau latvietim ir tipiski.
Komentāri