Netipiski siltā ziema likusi uzziedēt lazdām, ziedēt meža ceriņiem, tulpes un krokusi piemājas dārzā ir ar tik gariem dzinumiem, ka tūlīt varēs ieraudzīt ziedpumpurus. Tas ir tas, par ko cilvēki šobrīd spriež, jo ir acīmredzams, tāpat kā jūtams, ka gaisa temperatūra ir neierasti augsta un sniega vietā joprojām uz galvas līst lietus. Mājdzīvnieki izskrien uz brīdi drēgnajās pastaigās, suns saritinās savā guļvietā, kaķis pieplok mūrītim. Nevilšus rodas jautājums, ko dara tie, kuru mājas ir mežs? Kā jūtas meža dzīvnieki? Par īstiem savvaļniekiem gan šeit nebūs stāsts, jo “Druva” paciemojās Līgatnes dabas takās pie zvērkopes Velgas Vītolas, lai uzzinātu, kā nagainajiem un spalvainajiem klājas. “Nu, ļoti labi. Viņi par šitādu ziemu tikai kaifo,” tā Velga, sākot stāstīt par aļņiem, mežacūkām, stirnām, lāčiem un ežiem. Pēdējiem diviem šajā sarakstā tagad būtu jāsnauž, bet notiek dažādi. Joziene česelē pa voljēru
Joziene ir eziene, bet česelēt nozīmē, ka tā naskā gaitā dodas ikdienas pastaigās un pēc zvērkopes cienasta. Jozienes vīrs Jozis nav acīs rādījies, tāpēc Velga cer, ka viņš izguļ ziemas miegu.
“Mežā eži, ja pamostas, tad iet bojā, Joziene ir augšā kopš novembra. Pretēji tam, ko sacījuši daudzi dabas zinātāji, ka eži, līdzko temperatūra zemāka par plus desmit grādiem, meklē lapu kaudzi. Izrādās, mazliet paguļ un visu laiku jož. Tiek pabarota, uzpasēta. Joziene nav vienīgā, kuras miegs traucēts. Pašos Ziemassvētkos man atnesa vēl vienu ezi, kuru tagad mēģinu iežūžot uz salmu cisām istabā,” stāsta Velga Vītola.
Lietpratēji nezina teikt, vai ežiem ziemas guļu patraucējis savādi siltais laiks. Realitāte ir tāda, ka viens no trijiem zināmajiem šīs sugas pārstāvjiem, visticamāk, čuč, ežu mamma netiek pie miera, bet vēl viens satiktais jaunskungs mēģina no jauna aizmigt sev nepierastos apstākļos. Zaķi spīd pa gabalu
Runa ir pa baltajiem zaķiem, kuri novembrī pelēki brūno kažoku nomainīja pret spilgti baltu.
“Kažoks kā svaigs sniegs un spīd kā prožektors,” nosaka Velga, bet piebilst, ka zaķim šīs pārmaiņas var radīt lielas problēmas. Sniegā zaķis paslēpjas, tagad viņš no cilvēkiem, citiem ienaidniekiem izmisīgi bēguļo.
“Man tiešām liekas, ka zaķi zina, kad ir sniegs, kad nav. Tu sniegā vari noiet tam par metru garām, neredzēsi, jo zaķis nekustas. Tagad, kad sniega nav, zaķis zina, ka viņu pamanīs, un kā balta, luminiscējoša pika metas skrējienā. Tāpat izskatās arī baltā zebiekstīte, kuru esmu pamanījusi. Viņiem ziema iekšēji sākās novembrī. Viņuprāt, gadalaiks ir, un konkrētus mēnešus ir gaišais kažoks. Tas tāpat kā dabā, lai arī nav sniega, no rītiem arvien agrāk kļūst gaišs. Tas nozīmē, ka ziema jau neietekmē astronomiskos apstākļus.
Ar meža dzīvniekiem ir tāpat, viņus nevar tā ietekmēt. Cilvēki tikai tā plāno un domā. Cilvēki brien pa dubļiem un domā, ka dzīvnieki tāpat. Tas tā nav, jo mežā nav dubļu. Dzīvnieki jūtas labi,” paskaidro Velga. Svin un rotaļājas
“Cilvēkiem šī ziema liekas nepierasta un tāpēc domā, ka tā ir tāda maštabnaja katastrofa, bet, saproties, dzīvniekiem jau tā nav. Viņi kaifo. Cūkas var visu ko zemē izrakt, jo tā nav sasalusi. Nagaiņi lielā salā pat koka mizu nevar nograuzt, pumpuri ir sasaluši, zemi nevar izkasīt, ja dziļš sniegs. Tagad zāle aug griezdamās, pat pienenes aug. Katru dienu taču dodu stirnām, aļņiem sagrieztus dārzeņus- kartupeļus, burkānus, bietes, kāpostus. Ja ir lieli mīnusi, tad arī tie sasalst akmenī. Kamēr aiznesu barību, tā piesalusi pie spaiņa malām. Tagad kāda problēma? Ēd pilnām mutēm,” sacīja Velga Vītola. Arī viņas audzinātie lāši ir draiski. Līzīte mazliet mazāk apkārt klīstot, bet Ilzīte skraidot pa visu voljēru.
“Vienīgi man ir grūti pieņemt, ka savām meitenēm nevarēju sniegotu eglīti izpušķot. Mums sniegs bija tikai pusotru dienu. Līzītei paspēju izgatavot garšīgos rotājumus, bija eglīte, bet Ilzīte savējo vēl gaida. Būs noteikti vismaz viena sniega pilna diena un būs svētki. Mums ir Mārupes krustmāmiņu saceptas piparkūkas. Piparkūkas atveda arī Cēsu 3. bērnudārza bērni, visu kārsim eglītē. Vēl lācenes paldies saka arī tiem Cēsu skolēniem, kuri sarūpēja daudz ozolzīļu,” tā lāču mamma Velga, kura katru dienu redz, kā stirnas dīdās pieglaustām ausīm un meža cūcis rok alas. “To labi var redzēt, kad meža dzīvnieks jūtas labi. Arī viņi spēlējas, kad puncis pilns un jūtas drošībā,” tā Velga. Nemainīsies lietu kārtība
Arī dabas mīļotāji un laika pētnieki stāsta, ka pēdējā simtgadē nav nācies piedzīvot tādu novembri, decembri, janvāri. Bijuši atkušņi, pārmēru siltas dienas ziemas vidū, bet bezsniega ziema un plus grādi janvārī ir pagaidām nesaprotamas pārmaiņas. Tajā pat laikā ir skaidrs, ka šādu ziemu atcerēsies cilvēki, par to runās paaudzēs, bet dzīvnieki, koki un krūmi, visdrīzāk, to aizmirsīs.
“Daba tik ātri nereaģē uz pārmaiņām. Šādā ziemā tā puķīte var uzziedēt un aiziet bojā, bet tas ir viena auga mūžs. Dzīvnieki kā dzīvo, tā dzīvo. Kam apmatojums bija jānomaina, tas to ir nomainījis. Cilvēki prāto: “Kaut kad jau ziema būs. Tikai cik tā būs stipra? Kas no-sals? Vai otrreiz augs ziedēs?” Vai dzīvnieku uzvedība varētu mainīties? Varbūt, bet tikai uz gadu. Arī tagad es tikai fantazēju. To jau nevar zināt, bet ir tā, ka stirnām jūnijā ir riesta laiks, tad ilgs latentais periods. Mazulis piedzimst nākamajā vasarā. Ja pavisam nebūs bijis aukstuma? Kā viņas jutīsies? Bet tie ir tikai minējumi,” sprieda Velga Vītola, uzsverot, ka dzīvnieki noteikti izmato sev labvēlīgo ziemu, bet cilvēkiem vienmēr jāatceras, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Tie, kuri atrod piemērotu garderobi, arī rudenī un ziemā labprāt apciemo Līgatnes dabas taku iemītniekus. Katru nedēļas nogali esot ģimenes, kuras dažu stundu laikā izbauda gan novembra drēgnumu, gan marta pavasara vēsmas dabā. Tā šoziem un līdz šim iekārtots. Laika pareģi stāsta, ka nākamajā nedēļā būs sals.
Komentāri