Jau vairākus gadus māksliniece un pedagoģe Indra Makarova ir raunēniete. Rauna viņai patīk,
un te viņa jūtas kā savējā.
Rīdziniece, aizmukusi no tramvaju dunoņas, te jūtas kā dabas daļa. “Meklējot dzīvesvietu, Rauna iekrita acīs un sirdī ar savu smeķi. Pirmās asociācijas– beidzot ieraudzīju – “tur, kur Rauna, tur, kur Gauja” . Te daudz Latvijas laika noskaņu, teiksmainas pilsdrupas. Kur vēl tik daudz pilskalnu kā šajā apkārtnē! Staburags, Raunas upe. Tas viss ietekmē cilvēkus,” domās dalās māksliniece. Kad sākusi dzīvot Raunā, ar bērniem devusies mazos piknikos
iepazīt tuvāku un tālāku apkārtni. “ Laikam jau profesija mudina vērot, analizēt ne tikai redzēto, bet arī to, ko jūti. Lai arī kādi šobrīd laiki, raunēnieši, remdējot dvēseli,
kopj apkārtni. Tā kļūst aizvien skaistāka.
Pati dzīve, cilvēkam neprasot, mēdz izmest dažādu ceļu līkumus un aizvest tur, kur jānonāk. Pēc vairāku gadu dzīvošanas teju Raunas centrā Indra pārcēlusies uz pie Lubūža ezera. “Kad dzīvoju Limbažu pusē, priecājos par putnu ceļu debesīs. Pavasarī tie lidoja vienā, rudenī otrā virzienā. Raunā redzējām kāšus augstu debesīs. “Jaunlubūži” atrodas uzkalnā, blakus ezers, no
tā gulbji ceļas spārnos un laižas pāri pagalmam. Sajūta, ka varu tiem pakutināt pēdas. Kad gulbis ir pretgaismā, tas mirdz sudrabā, staro. Purvā dzied dzērves. Pirmoreiz dzirdēju atgriešanās gaviles, bet rudenī kliedzieni ir skumji, vēl ir uztraukums kā raganu smiekli,” par vērojumiem apkārtnē stāsta Indra un uzsver: “Man vajag just kā pasaule elpo, būt dabā.
Vajag savu puķi un basām kājām iet pa zāli.
Raunā Indra vada studiju bērniem. Kā pati saka, māca atvērt acis, ieskatīties, atcerēties. Ar katru gadu aizvien grūtāk bērnus rosināt fantazēt pašiem, ieraudzīt brīnumus.
“Rauna man asociējas ar pašcieņu. Raunēnieši ir
ar savu stāju. To novērtē, cik svarīgi, ka skolai novadā ir zaļā gaisma. Raunā bērniem tiek dots viss iespējamais,” domās dalās māksliniece un piebilst, ka diemžēl ne visur tā ir.
Kopš Indra dzīvo pie Lubūža ezera, viņa atsākusi nopietni gleznot. “Gleznošanā ir jādomā, tā nav atražošana. Ilgu laiku domas nebija brīvas, trūka laika,” bilst māksliniece. Lai gan par nepabeigtajiem darbiem pieņemts nerunāt, Indra atklāj, ka top liels audekls, kurā viņa vēlas runāt par pasaules trauslumu. Tajā būs arī Raunas motīvi.
“Raunā cauri vijas senā stīga. Te ir lielas, varenas egles. Egle varētu būt tā, kas atgādina par sabrukušo pili, pilskalnu, baznīcu. Cilvēks posta un rada. Bet egles aug
krāšņas, varenas,” saka Indra Makarova.
Sarmīte Feldmane
Komentāri