Atstājot Cēsu dzīvnieku patversmes vadītājas darbu, Marika Logina-Pušinska savās mājās Vaives pagastā pievērsusies poniju audzēšanai. To viņa pagaidām sauc par vaļasprieku, taču, iespējams, nākotnē to varētu izvērst par nelielu biznesu.
Marikai poniju turēšana sākās ar domu, ka viņa varēs darboties jomā, kura pašai patīk un kas sagādā daudz prieka viņas bērniem, draugiem un radiem.
Kā izrādījās, poniji patīk visiem. Nu jau apritējis gandrīz gads, kopš daudzi var priecāties par Marikas izlolotajiem mazajiem zirdziņiem. “Tā sanāca, ka no suņiem un kaķiem nonācu pie zirgiem. Zināju, ka man gribēsies aizpildīt tukšumu, šķiroties no patversmes dzīvniekiem. Lai nenāktos slīgt depresijā, sāku gādāt zirdziņus. Tas bija tāds viena brīža klikšķis. Protams, citi arī ļoti atbalstīja, jo kuram gan var nepatikt poniji,” saka Marika.
Aizvadītais gads zirgkopei pagājis, pielāgojot teritoriju, taisot aplokus, gādājot inventāru. Patlaban viņai ir četru poniju ganāmpulks – Končita, Tīna, Pele un Vakaras, taču dzīvnieku skaits ir mainīgs. Piemēram, pirmais gādātais ponijs bijis nešpetnelis, tādēļ jau esot pārdots.
“Daudzi interesējas par ponijiem. Ja ir kāds, kas ļoti grib tos iegādāties, tad pārdodu. Pa šo laiku pie mums ir vērsušās divas ģimenes ar vēlmi piemeklēt piemērotu poniju bērniem ar invaliditāti. Atvedu vienu, otru, raudzījos, kā tie uzvedas un kurš varētu būt piemērots šādā situācijā. Pagāja kādi divi mēneši, līdz izdevās atrast piemērotu variantu – drošu un draudzīgu poniju,” atklāj mazo zirdziņu saimniece un pastāsta, ka uzņēmusies rūpēties arī par citu saimnieku dzīvniekiem. “Kāda kaimiņiene, kurai bija ponijs, devās uz ārzemēm. Zināja, ka man jau ir poniji. Prasīja, vai nevaru pieskatīt, kamēr viņa ir prom. Protams, paņēmu, jo viens dzīvnieks vairāk vai mazāk nekādas grūtības nesagādā. Mana doma ir savākt labu, draudzīgu ganāmpulku, jo pēc pieredzes zinu, ka daudziem zirdziņiem raksturs izpaužas tikai pēc kāda laika. Saimnieki saka, ka labi uzvedas, bet var gadīties, ka kaut kas tomēr nav tā, kā cerēts, var izpausties kaut kādas kaprīzītes. Tā nu ir, ka nereti poniji pārsteidz ar neprognozējamu rīcību. Tā ir tāda laimes spēle – pirkt poniju ar interneta starpniecību.
Man gadījies nopirkt kodēju. Reiz garāmejošie bērni izdomāja iekāpt aplokā pie ponijiem. Kaut kas zirdziņam nepatika – iekoda bērnam. Vajadzēja doties uz slimnīcu,” atminas Marika un saka, ka poniji nekādā ziņā nav ļauni, taču tie “izlaižoties” no pārmērīgas bužināšanas. “Ponijs ir bērnu zirgs, taču bērni nevar izkontrolēt tā rīcību. Ja zirdziņam čubināšanās ap viņu liksies pārmērīga, tad tas kaut kādā veidā to izrādīs. Viņus visi baro, poniji pie tā pierod, ja atnāc bez našķiem, tad var sadusmoties,” papildina poniju saimniece.
Marika arī atzīst, ka zirgus uzturēt nav lēts prieks. Ja to dara tikai savam hobijam, tad tā ir liela greznība, tāpēc viņa apdomā dažādus variantus. “Gribu pamēģināt turēt dažādu šķirņu ponijus, zirgus un piedāvāt dažādas iespējas apmeklētājiem. Kā saka, kas nu kuram interesē – jāt, skatīties, apmīļot vai vienkārši paciemoties zirgu bariņā, taisīt foto sesijas un tamlīdzīgi.
Tad arī skatīšos, kādā virzienā pieprasījums būs lielāks. Uz nekādu nopietno biznesu neceru, jo man ir maz zemes,” klāsta Marika un turpina: “Protams, piepelnīt kaut ko klāt arī gribētu, jo tik labi nedzīvoju, lai sava prieka pēc varētu uzturēt vairākus zirgus.”
Marika novērojusi, ka arī no ārzemēm atvestie poniji ātri adaptējas
jaunajos apstākļos un par Latvijas ziemu nesatraucas. Lai gan tiem ir izveidota speciāla novietne, zirdziņi tajā iegriežas reti. Visbiežāk tie redzami aplokā ap siena rulli. Par mazulīti Marika sauc zirdziņu vārdā Vakaras, kurš atceļojis no Lietuvas un kuram
tikai maijā būs divi gadiņi. Arī deviņgadīgā, ļoti mierīgā, klusā Tīna, kurai vasaras sākumā būs kumeliņš, ir no Lietuvas. Bet četrus gadus vecā, melnraibā īru tinkera šķirnes Končita pērn rudenī
atvesta no Nīderlandes. Marika stāsta, ka Latvijā tā ir retas šķirnes pārstāve. “Uz poniju fona tas skaitās zirgs, taču pēc noteikumiem visi zirgi augumā līdz 1,49 metriem ir poniji. Viņai ir 1,47, tātad skaitās kategorijā pie lielajiem ponijiem. Tai pieteikušies gribētāji no Lietuvas. Šis zirgs ir ļoti interesants -ļoti prātīgs, ja pārējiem vajag kontaktu un komunikāciju, tad šis varētu bez tā iztikt, varētu dzīvot arī viens. Esmu jau pie Končitas pieradusi, taču tā ir sanācis, ka būs jāšķiras,” saka Marika.
Ponijiem patīk, ka ciemiņi nāk ar kādu našķi. Par kārumiem derot viss, kas nav siens. Proti, kāds dārzenis vai maizīte. “Kad pati eju pie viņiem, paņemu maizīti, taču ne vienmēr. Gribu, lai dzīvnieki mani mīl tāpat vien,” pasmaida zirgu saimniece.
Interesanti, ka suns, ko Marika paņēma sev līdzi, dodamās prom no patversmes, ar mazajiem zirdziņiem nu nekādi nesatiek. “Ir bijuši visādi kuriozi. Esam istabā, dzirdam, ka kaut kas nav kārtībā. Paskatāmies, ka ap māju joņo poniji, tiem pakaļ suns. Tam vienkārši nepatīk zirgi, bet virsū nebrūk, jo arī pašam ir bail – kā nekā tie ir lielāki dzīvnieki,” papildina Marika.
Ilze Fedotova
Komentāri