Līgatnē septembra otrajā sestdienā kādā no kalniem ir svētki. Līdz šim kopā sanākuši, kaimiņus un ciemiņus bija aicinājuši Rīgas, Skolas un Remdēnkalnā dzīvojošie līgatnieši. Šajās Eiropas kultūras mantojuma dienās bija kārta plučkalniešiem.
Kad mantojuma dienās katrā apdzīvotajā vietā godā cēla Rīgas ielas, līgatnieši pasmaidīja – viņiem ir ne tikai iela, bet kalns. Un kalnu pilsētā daudz. Nākamajos rudeņos svētkus rīkoja citu kalnu iedzīvotāji.
“Visa Līgatne ir Eiropas kultūras mantojums, un nav grūti jebkuru gada tēmu parādīt kādā kalnā,” saka Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktore Sarmīte Usāne.
Plučkalns savu nosaukumu ieguvis no Pluču mājām, kad 1897.gadā Līgatnes papīrfabrika no Plučiem nopirka zemi. Te atrodas divas Līgatnei raksturīgās apbūves mājas un arī brūzītis, kur kādreiz gan veļu mazgāja, gan gaļu žāvēja. Tagad cauri Pluču kalnam vijas Kalnu iela. No tās paveras skaists skats uz Gaujas pusi un Lejas ceļu jeb Dārza ielu.
Sestdienas vakars bija īsti piemērots, lai sanāktu, satiktos, parunātos. Tagad gan Plučkalnā iedzīvotāju nav daudz, vairāki dzīvokļi tukši. Taču šādā reizē atbrauc arī tie, kuri te kādreiz dzīvojuši, pavadījuši bērnību.
Placīša vidū bija uzslietas teltis, starp kokiem savilktas auklas, uz kurām izkārti pazīstamo Līgatnes audēju Rasulītes Lūsares un Mudītes Gravas segas, bet Plučkalna balkonā, kā daži dēvē kalna nogāzē izveidojušos vietu, no kuras paveras ainava uz apkārtni, kūpēja ugunskurs un vārījās zupa. Pūtēju orķestris, līnijdeju grupa “Rondo” sveica visus svētkos.
Sasēduši pie galdiem, plučkalnieši dalījās atmiņās. Harijs Beķeris, žurnālists, LTV raidījumu “Labvakar” un “Province” veidotājs, svētkiem bija uzcepis kārtīgu torti. Viņš arī deva iespēju līgatniešiem vēlreiz noskatīties filmu par “Pekšņiem”, kuri Līgatnes vārdu izskandēja Latvijā, arī par audēju un kūku cepēju Rasulīti Lūsari un tikai Līgatnē zināmo knipeles spēli.
Harijs Beķeris dzimis Plučkalnā. “Austrumu pusē bija dārzniecība, kur visu gadu bija ziedi un dārzeņi, turpat arī konservu cehs, ko vadīja mans tēvs, tad bija vēl kasku cehs, kur ražoja ķiveres un laivas. Kalnā tāpat kā tagad – vidusskola, tad Grancītis – grantskalns -, to izraka, kad apkārtnē būvēja mājas. Turpat netālu Dzirņakalns, jo uz stūra dzīvoja Dzirnis,” par kādreizējo Plučkalnu atgādināja Harijs Beķeris un uzsvēra, ka placītī, kur visi satikušies, agrāk zāle neaugusi, jo te bērnu spēlēšanās vieta. “Te mēs socializējāmies. Iznāca arī ne viens vien pāris,” bilda plučkalnietis. Harijam vakara gaitā netrūka stāstu par bērnībā, jaunībā piedzīvoto. Arī tagad viņš dzīvo Plučkalnā.
Ina Girgensone Plučkalnā dzīvo vien dažus gadus, pārcēlusies no Spriņģu kalna. “ Bērnībā te pie māsīcas nācu spēlēties. No rīta līdz tumsai, gadījās, ka arī pārnakšņoju, jo mājās bija jāiet gar kapiem, bija bail. Bērnu te bija daudz. Te dzīvo krustmāte, brālēns vēl tajā pašā mājā. Tagad katrs savā dzīvoklī, pie sava datora. Viss ir ļoti mainījies,” pārdomās dalījās plučkalniete. Ina svētku dalībniekiem vārīja Plučkalna dārzeņu zupu. Pirmie to slavēja pūtēju orķestra vīri, un drīz vien katls bija tukšs. Par to, lai zupas nepietrūktu, gādāja arī Rudīte Pūcīte, Daina Birne un vēl citas sievas.
Katru vasaru savas bērnības vietas apciemo māsas Benita Strazdiņa no Rīgas un Dagnija Bokvalde no Straupes. Plučkalns ir viņu vecvecāku dzimtā vieta, te meitenes pavadījušas vasaras. “Tepat lejiņā dzīvoja draudzene. Satikāmies, un visu dienu bija, ko darīt. Tur bija dārzs ar jāņogām, ko tik mēs tur nedarījām,” atmiņās kavējas Benita un piebilst, ka visu kara laiku nodzīvojušas Līgatnē. Benita atminas, kā fronte gāja pāri, kā pāri kartupeļu laukam brauca tanki un tas palika balts no sašķaidītajiem kartupeļiem. Ģimene arī slēpusies mežā pie grantskalna.
Brālēni Armands Molotoks un Egils Pūcītis ir plučkalnieši. Armands aizvien te dzīvo, Egils ciemojas brīvdienās. Egils ar lepnumu pastāsta, ka viņa vienaudži nav aizklīduši pasaulē, strādā tepat Latvijā. “Mēs te bijām septiņi viena vecuma bērni. Ko tik nedarījām! Kaitinājām kaimiņus, pie loga piestiprinājām kartupeli, raustījām aiz diega, tas sitās pret rūti. Kad saimnieks nāca skatīties, kas tas par troksni, mukām,” stāsta Egils.
Modris Malkauss un Ilmārs Norītis “Druvai” atzina, ka kalnu svētki ir jauka tradīcija. “Mainās paaudzes, mainās vietas. Arī daudziem vecajiem kokiem mūžs nodzīvots, tie nocirsti, un vieta uzreiz ir cita. Svētkos cilvēki var iepazīties, apskatīties, kā citi dzīvo,” pārdomās dalījās Ilmārs Norītis. Abi vīri vēl prātoja, kur svētki būs nākamruden – Spriņģu kalnā vai Ķiberkalnā, bet vēl ir arī Gaujasmala un Zaķusala.
“Tie tiešām ir plučkalniešu svētki. Viņi paši tos veidoja, izdomāja, ko gribētu, ja kas no piedāvātā neapmierināja, ieteica ko citu un paši arī darīja,” pastāstīja Sarmīte Usāne un uzsvēra, ka ne tikai plučkalnieši, arī citi līgatnieši labprāt iesaistījušies.
