Eduarda Veidenbauma literārās prēmijas pasniegšanas sarīkojumam bija dots nosaukums “Pieklauvē”.
Režisore Inese Lāce meklēja atbildes uz vienkāršiem un mūžseniem jautājumiem - vai var iejusties cita cilvēka ādā, skatīties cita acīm, vai var pa īstam otru saprast, viņa prieku, skumjas, laimi. Un ir atbildes – mēģināt neaiziet garām un pieklauvēt – pie kādām durvīm, domām, kādas sirds. Vai ielaidīs, ikreiz atbilde ir cita.
Rakstnieks Arno Jundze pieklauvēja pie E.Veidenbauma muzeja “Kalāči” durvīm, tās atvērās un tapa grāmata “Es nemiršu nekad” par Veidenbaumu. Grāmata tagad klauvē pie lasītāju domām, priekšstata. Liepēniešu literārās prēmijas žūrija autoram piešķīra šīgada prēmiju.
“Kad izlasīju grāmatu, bija sajūta, ka ar Veidenbaumu pie rokas esat braucis no Cēsīm uz “Kalāčiem”, gar Raunas krogu, bijis pie Treimaņa – Zvārguļa. Priecājos, ka neanalizējāt dzejoļus, kā kurš uzrakstīts. Ir sajūta, ka tas patiess dzīves stāsts, kas ievīts grāmatā,” sveicot A.Jundzi, teica žūrijas locekle Dzidra Bērtiņa.
“Kalāču” muzeja vadītāja Andra Ķīse ir gandarīta: “Beidzot ir romāns par Eduardu Veidenbaumu. Savulaik to grasījās rakstīt Rainis, Viktors Kalniņš vāca materiālus, Andrejs Upīts arī domāja. Līdz galam neviens netika.” A.Ķīse “Druvai” pastāsta, ka pēc tam, kad iznāca romāns, ne viens vien to izlasījis, atbraucis uz muzeju. “Daudzi Veidenbaumu pazina pēc dzejas, bet grāmatā viņš atklājas citāds. Cilvēki grib pabūt vietā, kur dzimis dzejnieks, viņiem ir konkrēti jautājumi, vēlas, lai apstiprinām vai noliedzam kādus faktus,” teic A.Ķīse.
Rakstniece Aina Karele E.Veidenbauma literāro prēmiju saņēma 1996.gadā.“Toreiz biju ļoti pārsteigta. Manī radās ļoti liela pietāte pret Veidenbaumu. Padomju laikā viņš tika atainots ļoti sarkans. Arno Jundze pirmoreiz parāda, ka dzejnieks tāds nebija. Par to, ka Eduardam ir arī māsas un brāļi, kā “Kalāčos” saimniekoja, vispār nerunāja,” pārdomās dalās A.Karele un uzsver, ka grāmata ļoti patikusi. Viņa novērtē, ka rakstnieks nav aizmirsis arī Veidenbauma mīlestību. “Cik tur patiesības, cik pieliktas klāt rakstnieka mežģīnes, nezinu, bet tās ir skaistas,” saka A.Karele.
Savu vērtējumu par grāmatu apsveikumā pauž trīs prēmijas laureāti: Daina Bruņiniece, Māra Svīre un Ēriks Hānbergs: “Uzrakstot romānu par E.Veidenbaumu, A.Jundze nokļuvis tuvāk dzejniekam nekā jebkurš cits prēmijas saņēmējs. Romāna virsrakstā liktie vārdi “Es nemiršu nekad” ir pravietiski. Tiem varētu pievienot: “Es nekad nekļūšu vecs.” Dzejnieks nenoveco kā daudzie viņa prēmijas laureāti, kuri ar viņu jau saskandina alus kausus mūžības krogā, tāpat kā nenovecos dzeja, aizvien jauneklīga, pa laikam rūgti ironiska, vienmēr jūtīga, dziļu domu un alku pilna.”
Liepēniete, žūrijas komisijas locekle Dzintra Zālīte uzsvēra, ka katram cilvēkam ir savs Veidenbaums. Liepēniešiem, kuri bijuši E.Veidenbauma pionieru vienībā, kaplējuši bietes E.Veidenbauma kolhozā un braukuši ar viņa vārdā nosaukto kuģi, viņš ir savējais.
“Dzīves laikā bija maz Veidenbauma publikāciju, tikai daži tulkojumi, ne dzeja, bet pēc vairāk nekā gadsimta par viņu tiek uzrakstīts romāns. Veidenbauma dzeja uzrunās vēl 150 gadus un ilgāk. Ceru, ka vairs nedomā, ka vajag pārdēvēt ielas, kas nosauktas viņa vārdā,” pastāstīja A.Jundze un atcerējās, ka grāmatas atklāšanā uz stikla sēdēja taurenis. Bija apmierināts ar to, kas notika.
Rakstnieks atzīst, ka par Veidenbaumu ir daudz leģendu. “Trakākais, ka viņu pataisīja par dzērāju varoni. Padomju laikā atmiņās viņš izskatījās pēc maza Ļeņina. Nodzīvoja tik maz un tik daudz izdarīja. Bet bija ļoti jūtīgs un talantīgs cilvēks. Galvenais, ka viņš bija tāds, kāds bija, varam no viņa daudz ko paņemt un iet tālāk,” teica A.Jundze.
Pierasts, ka E.Veidenbauma prēmijas laureāts saņem pašvaldības Atzinības rakstu. Šoreiz liepēnieši bija sagādājuši pārsteigumu –šalli, tādu, kāda redzama dzejniekam fotogrāfijās. Tajā ar valdziņiem iekodēts kāds no Veidenbauma dzejoļiem. Īpašu dāvanu – lielu pogu -rakstniekam pasniedza Liepas pamatskolas vecāko klašu skolēni. Skolotāja I.Lāce atklāja, ka skolā gaidījuši ciemos E.Veidenbauma prēmijas laureātu Knutu Skujenieku, izgatavojuši pogu, bet viņš neatbrauca. Poga gaidīja, kurš to būtu pelnījis, līdz tika nolemts to no skolēniem un K.Skujenieka dot Arno Jundzem.
Sarīkojumā “Pieklauvē” liepēnieši runāja ne tika par šo A.Jundzes grāmatu, kas veltīta Veidenbaumam, viņi arī atgādināja par skolēnu iecienīto rakstnieka darbu “Ķiparu ļerpatu šnirks!” un “Kristofers un Ēnu ordenis” varoņiem, kuru lomās iejutās pamatskolēni. Mazie ķipari katrs rakstniekam uzdāvināja savu zīmējumu.
“Gribējās pasākumā iesaistīt iespējami vairāk dažādu paaudžu cilvēkus. Tas izdevās, jo tas taču bija par mūsu Veidenbaumu un Arno Jundzi,” teic I.Lāce.
Pasākumā piedalījās arī jaundibinātais Liepas koris Santas Augškāpas vadībā. Koris izpildīja gan dziesmas ar E.Veidenbauma vārdiem, gan diriģentes dziesmas pirmatskaņojumu.
Atgriezies mājās, A.Jundze sociālajos tīklos ierakstīja: “Savu mūžu neesmu saņēmis tik daudz ziedu! Pārrevidējot mājās mūsu vāžu saimniecību, to izrādījās par maz. Viena no balvām – sarkanā Veidenbauma šalle, kurā iešifrēts viņa dzejolis -, izrādījās ārkārtīgi praktiska un noderīga. Tā sildīja mani atceļā. Tāpat, gluži negaidot, pie manis nonāca Knuta Skujenieka leģendārā poga un bērnu zīmējumi. Esmu ļoti aizkustināts un pateicīgs.”
Komentāri