Latvijas piensaimniecības nozares darbības uzlabošanas stratēģiskā programma vērsta uz pārstrādātāju interešu aizstāvēšanu, ignorējot piena ražotājus.
Piena ražotājos neizpratni radījusi jaunā Latvijas piensaimniecības nozares darbības uzlabošanas stratēģiskā programma, ko izstrādājusi Zemkopības ministrija. Stratēģija paredzēta turpmākajiem pieciem gadiem un pašlaik atrodas saskaņošanā apstiprināšanai.
Programma ietver vairākas sadaļas – piena kvalitātes uzlabošanas, piena pārstrādes konkurētspējas paaugstināšanas un piena ražošanas efektivitātes paaugstināšanas programmu. Tās mērķis ir nodrošināt, lai Latvijā viss pārstrādei un tirdzniecībai piegādātais svaigpiens pilnībā atbilstu ES regulās un nacionālajos normatīvajos aktos noteiktajām kvalitātes prasībām (somatisko šūnu daudzums, baktēriju kopskaits, inhibitorvielu klātbūtne) un novērsta nekvalitatīva svaigpiena un piena produktu nonākšana tirgū.
Programmas uzdevumi saistīti ar piena kvalitātes uzlabošanu, piena aprites valsts uzraudzības sistēmas pilnveidošanu, vienotas piena kvalitātes datu bāzes izveidošanu, kā arī informācijas, apmācību un konsultatīvās palīdzības pieejamības nodrošināšanu svaigpiena ražotājiem.
Raunas pagasta SIA “Firma Pasāža” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga kritiski norāda, ka iepazīstoties jau vien ar programmas mērķiem un uzdevumiem, ir skaidrs, ka: “Programma ir domāta pārstrādātājiem. Ražotāji ar to nav apmierināti.”
Rajona zemnieku apvienības izpilddirektore Dace Kalniņa vērš uzmanību tam, ka programmā ir vairākas būtiskas un bīstamas tendences. Piensaimniekus topošais dokuments neapmierina vairāku iemeslu dēļ: „Jūtams, ka programmas izstrādē maz piedalījušies ražotāju pārstāvji, turklāt šķiet, ka tā izstrādāta steigā. Piemēram, vispār pieminēta nav bioloģiskā piena nozare.
Ja programma aptver visu piensaimniecības nozari, tad uzmanībai būtu jābūt pievērstai gan pārstrādei, gan ražotājiem, taču ražotāja intereses tajā netiek atbalstītas.
Nevienam nekas nav pret piena kvalitātes uzlabošanu un produkta pievienotās vērtības palielināšanu, taču programmā akcents ir uz pārstrādi un produkcijas uzraudzību. Protams, kontrole ir vajadzīga un tā notiek arī šobrīd. Ja kontroli pastiprina, būtu nepieciešams arī atbalsts ražotājiem. Bažas rada arī tas, ka, palielinoties kontroles sistēmai, palielinās arī administratīvais slogs ražotājiem, kas nozīmē, ka būs vairāk dokumentācijas, vairāk laika būs jāvelta pasākumu dokumentēšanai.”
Programmā paredzēts, ka tiks palielināta svaigpiena ražotāju uzraudzība, tai skaitā uzsākta piena paraugu ņemšana un laboratoriskā izmeklēšana, tāpat arī svaigpiena paraugu ņemšanas uzraudzība. Kooperatīvās piensaimnieku sabiedrības “Straupe” valdes priekšsēdētājs Imants Balodis piekrīt, ka kvalitāte ir ļoti būtiska, taču nav nepieciešama PVD pastiprināta kontrole un pat darbinieku skaita palielināšana. Turklāt I. Balodis atzīst, ka tas vēl vairāk apgrūtinātu mazo saimniecību darbību.
Tam piekrīt arī D.Kalniņa, skaidrojot, ka jau tagad notiek paškontrole, tiek ņemti piena paraugi, turklāt darbojas neatkarīgās piena laboratorijas.
I. Balodis vērtē programmu, ņemot vērā līdzšinējo nozares attīstību: “Piena ražotāji apvienojās kooperatīvos un, tā kā nevarēja vienoties par cenu ar lielākajiem ražotājiem, tika dibināti kontakti ar Lietuvas pārstrādātājiem. Rezultātā Latvijas piens tiek pārdots uz Lietuvu, bet latviešu pārstrādātāji pienu iepērk Igaunijā. Būtībā ražotāji diktēja noteikumus pārstrādātājiem. Lietuvas kombināti par kilogramu piena piedāvā 19 santīmus, bet vietējie kombināti 16 santīmus. Kurš ražotājs tagad samazinās piena cenu? Šāda situācija ir jau divus gadus.” Pastāv viedoklis, ka lielie pārstrādātāji lūguši Ministru prezidentu iejaukties, tādēļ dots rīkojums Zemkopības ministrijai izstrādāt plānu. I. Balodis uzskata, ka plāns nepieciešams, lai bremzētu kooperatīvus, lai likvidētu to priekšrocības un samazinātu atbalstu no ES: “Tiek diskutēts par to, lai valsts varētu regulētu to, lai piens neaiziet uz Lietuvu. Sauklis ir tāds, ka kooperatīvi savāc sliktu pienu un tādu ved uz Lietuvu, kas nav taisnība, bet tādēļ tiek plānots palielināt piena kvalitātes kontroli.”
Rajona zemnieku apvienības valdes priekšsēdētāja, Vaives pagasta zemniece Glorija Zaļaiskalna piekrīt, ka jūtama vēlme ierobežot kooperatīvus: “Domāju, ka zemniekiem tagad ir ļoti grūti, bet nekas cits neatliek – darbu iesākuši esam un tas ir jāturpina.”
Programmā atzīmēts, ka jāveicina tādu piena ražošanas saimniecību dominante, kurās ir vismaz 50 govis. Šāda apņemšanās rada neapskaužamu situāciju mazajām. Piensaimnieki izsaka bažas, ka mazo attīstība ir apdraudēta, jo programmā nav paredzēts atbalsts nelielai pirmapstrādei un pārstrādei. Iepriekšējā periodā daudz sabiedrisko līdzekļu tika veltīts kvalitātes standartu sasniegšanas pasākumiem arī nelielu ražotāju saimniecībās. Programmā norādīts, ka maksimāli tiks atbalstīti piena pārstrādes uzņēmumi, kurus pārvalda kooperatīvās sabiedrības, kā arī piena pārstrādes uzņēmumi, kuri pārņem vai veido piena ražošanas uzņēmumus. D.Kalniņa ir kritiska: “Šaubos, vai vietējam ražotājam ir tādi resursi, lai varētu iegādāties pārstrādes uzņēmumus, bet pārstrādes uzņēmumi gan spēs iegādāties ražotāju saimniecības. Protams, ir arī gadījumi, kad kooperatīvi pērk pārstrādes uzņēmumus.”
Lauksaimnieki iebilst arī pret jauna piena produktu attīstības Latvijas centra izveidi, jo jau tagad notiek informatīvie un izglītojošie pasākumi, kuri tiek finansēti gan no valsts, gan privātā kapitāla. Tādēļ ražotāji uzskata, ka nav nepieciešams veidot jaunu sistēmu. Iebildumi ir arī par to, ka programma vērsta uz ražošanas intensifikāciju un koncentrāciju.
I.Balodis atzīst: “Muļķīgākais, ka šī dokumenta gatavošanas rezultātā kavējās subsīdiju apgūšana, jo iesaldēta ir Lauku atbalsta programmas izskatīšana Ministru kabinetā un tālāka virzīšana.”
D.Kalniņa atzīst, ka pastāv neliela cerība, ka stratēģija netiks pieņemta par pilnībā pabeigtu dokumentu, tad pastāvētu iespēja iebilst un kaut ko papildināt.
Komentāri