Daudzās ģimenēs 14. jūnijs ir smagu atmiņu diena.
Kā ik gadu, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā raunēnieši sanāca kopā kapsētā pie pieminekļa sarkanā terora upuriem. No Raunas un Baižkalna pagasta tajā dienā pirms 66 gadiem izveda 18 cilvēkus. Latvijā atgriezās tikai seši.
Mācītājs Edijs Kalniņš svētbrīdī uzsvēra, ka šajā dienā īpaši aizlūdzam par svešumā palikušajiem, arī tiem, kuri atgriezās, vēl ir mūsu vidū un glabā skaudrās atmiņas. “ Lai svētība un stiprinājums katram. Mēs aizlūdzam par savu tautu, par Latviju. Svētī, Dievs, mūsu dzimto zemi un dod, ka mūsu Latvijā viss labais iet vairumā, “ sacīja mācītājs.
Pagasta represēto kopas vadītājs Laimonis Jaukulis atgādināja, ka 14.jūnijā pieminam ne tikai todien izvestos, bet visus sarkanā terora upurus.” Daudzviet pie pelēkajiem akmeņiem Latvijā gulst ziedi, cilvēki nāk, lai pieminētu, atcerētos tos, kuri neatgriezās. Tā bija baiga vasara latviešu tautai, tāda vēl nebija piedzīvota. Vienā naktī vairāk nekā 15 tūkstoši aizvesti uz izzušanu, kā sacīja Melānija Vanaga,” teica L.Jaukulis. Raunēniešu nestie, šajā karstajā vasarā izziedējušie spēkpilnie ziedi sagūla pieminekļa pakājē.
Pēc svētbrīža sirmie vīri un sievas vēl kavējās atmiņās draudzes namā, kur runāja ne tikai par pagātni, arī šodienas Latviju un tās nākotni.
Amatas novadā 1941. gada baisos notikumus kopā sanākušie pārrunāja rakstnieces Melānijas Vanagas muzejā un pie Doļu akmens vietējie ļaudis, arī cilvēki, kuri pārdzīvojuši skarbo laiku, nolika sarkanbaltsārtus ziedus un iededza daudzas sveču liesmiņas.
“Tā ir sirds pārliecība, un vienmēr ir jānāk. To, kas notika, jau tāpat nevar aizmirst,” sacīja Velta Jēkabjāne, kura uz piemiņas pasākumu bija atnākusi kopā ar māsu. “ Mūs izsūtīja 1949. gadā, bet katru reizi, kad vien veselība atļauj, nākam šurp arī jūnijā. Nācēju jau kļūst aizvien mazāk, un pirmās represijas pārdzīvojušos daudzviet vairs nevar satikt,” tā Austra Misere.
Amatas novada ļaudis atcerējās arī to, ka piemiņas akmenī 42 svešumā palikušo vārdi un tukšo māju nosaukumi iekalti tieši pirms 15 gadiem. Tad lielais laukakmens novietots tajā vietā, kur kādreiz stāvējusi “Lejasdoļu” māja, 50. gados noturēta visu aizvesto mantu izsole, tad māja nolīdzināta no zemes virsas.
“Vien jasmīnkrūms ir saglabājies no ļoti seniem laikiem. Kad likām pieminekli, tad to laistījām, lai uzzied, bet pirms 15 gadiem tas negribēja laisties ziedos. Tas ir rets gads, kad tik agri jasmīni zied,” piemiņas brīdī sacīja skolotāja, rakstnieces M.Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce un piebilda, ka daudz Amatas puses cilvēku palicis Sibīrijas plašumos un daudzi mājās pārnākušie arī staigā aizsaules ceļus.
“Nav pareizi domāt, ka šīs piemiņas zīmes ir vajadzīgas represētajiem. Viņiem noteikti ne, jo tie, kas vēl spēj, šurp nāk ar savu sāpi, savām domām. Šīs zīmes ir vajadzīgas mums, vajadzīgas jaunajiem. Ir muļķīgi nezināt savas zemes un cilvēku pārciesto, nemācēt citiem par to pastāstīt un nezināt, ko iebilst, kad runā nepatiesību,” sacīja Ingrīda Lāce, kura tikai pirms pāris nedēļām atgriezusies no Krasnojarskas, kur pabijusi Melānijas Vanagas izsūtījuma vietā Tjuhtjetā, un latvieši svecītes iedeguši pie daudzām jau gadus sešdesmit senām kapa vietām, kur apglabāti svešumā mirušie latvieši. Pieaugušie un arī dažus mēnešus veci bērniņi.
“Sibīrijā daudzi atceras latviešus. Nedzirdēju neviena slikta vārda par latviešiem, kas tur dzīvojuši izsūtīti, kas palikuši, ieguvuši izglītību un nodzīvojuši dzīvi,” tā Ingrīda Lāce, atzīstot, ka lielākajās Sibīrijas pilsētās un mazajās sādžās dzīvo tautieši, kuri atceras baigo gadu notikumus.
Komunistiskā genocīda upurus šajās dienās piemin arī citviet mūspusē, un notikušās traģēdijas atceras izsūtīto ģimenēs.
Komentāri