Ceļojumi un tūrisma braucieni kļuvuši par ikdienu. Daudzi dodas uz Eiropas zemēm un pat vēl tālāk, citi atvaļinājumu pavada, ceļojot tepat pa Latviju, bet es šovasar devos uz austrumiem, uz Sibīriju. Gribējās apskatīt to zemi, kuru atstāju pirms 50 gadiem – 1957. gada maijā. Un tā kopā ar māsu Elgu braucām uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajona Jelovkas sādžu, kur no 1949. līdz 1957. gadam bijām nometināti kā specizsūtītie. Manai māsai tur pagāja astoņi bērnības, man – astoņi jaunības gadi.
Koževņikovas rajonā 1949. gadā tika nometināti 546 izsūtītie no Cēsu rajona. Jelovkas sādžā nometināja 55 iedzīvotājus no Drabešu pagasta. Deviņi palika Jelovkas kapu kalniņā. Tāda ir statistika. Un tā ir vēsture.
No Latvijas uz Maskavu devāmies ar vilcienu, tālāk ar lidmašīnu uz Tomsku. Tur gribējās redzēt to vietu – Čeremošņikus, kur mūs turēja gūstekņu barakās, līdz kamēr upēs – Tomā un Obā – izgāja ledus. Tagad tur nekas neliecina, ka kādreiz bijušas barakas un dzeloņstiepļu žogs. Tanī teritorijā uzcelta kokapstrādes rūpnīca, kura gatavo dzelzceļa gulšņus.
Sarunājām šoferi, kurš mūs aizveda uz 150 km attālo Jelovkas sādžu. Agrāk tur ceļa nebija, tagad uzbūvēta šoseja, daudz labāks nekā Rīgas – Veclaicenes asfalts. Pēc divām stundām bijām sādžā. Tā vieta tāda pati – Simana tek kā tecējusi. Tikai sādžā toreiz bija 120 mājiņas, tagad palikušas kādas 35 – 40, parējās sabrukušas vai arī nojauktas. Sādžā nav cilvēku, jo nav darba. Palikuši tikai pensionāri, kuri sava mūža nogali vēlas tur pavadīt. Tāpat kā pie mums Latvijā, arī tur, beidzoties kolhozu sistēmai, viss ticis izvazāts un izsaimniekots. Kolhozniekiem par pajām katram iedalīti 14 hektāri zemes, tā atrodas 5 – 15 km no sādžas. Nevienam nav tehnikas, ar ko apstrādāt platības, tā zeme paliek atmatā. Domāju, ka pēc dažiem gadiem sādža izzudīs no zemes virsas.
Netālu no Jelovkas bija Načalo sādža, tur jau sen neesot neviena iedzīvotāja. Visi jaunie, darba spējīgie, aizbrauc uz pilsētām – Tomsku vai Novosibirsku, tur ir darbs un dzīve.
Ne jau tādēļ braucām uz Sibīriju, lai iedziļinātos viņu problēmās. Mēs vedām no Latvijas svecītes, lai tās aizdedzinātu pie apglabāto latviešu kapu vietas Jelovkas kapos. Tur no 1949. līdz 1957. gadam apglabājām 17 latviešus – tātad 17 neizdzīvotas dzīves. Kā jau minēju, deviņi bija Drabešu pagasta iedzīvotāji. Kapu vieta vēl ir saskatāma, sētiņa gan pazudusi, vietējie sāk rakt virsū latviešu kapiem. Tiekoties ar sādžiniekiem, viņi latviešus atceras ar labiem vārdiem, neviens nav naidīgi noskaņots. Pat tie, kas toreiz bija mazi, no savas mātes stāstiem atceras, ka latvieši esot bijusi darbu mīloša – trudoļubivij – tauta. Jelovkas sādžā vēl dzīvo viena izsūtītā – Maiga. Vīrs pagājšruden nomiris, pašai veselība sagrauta, viņa uz Latviju neatbrauks.
Vissāpīgākais bija šķirties no viesmīlīgajiem Sibīrijas cilvēkiem, zinot, ka nekad vairs neredzēsimies.
Vēlējos pabūt arī rajona centrā Koževņikovā, kur es 1951. gadā beidzu krievu vidusskolu. Tur mājas nepazūd, bet ceļas klāt. Uzcelta jauna vidusskola, skaista, jauna baznīca, būvē divstāvu un trīsstāvu dzīvojamās ēkas. Blakus pilsētiņai uzceltas liellopu fermas, cūku nobarošanas komplekss, vistu fermas, tīrumi ir apsēti un lauki sola it labu ražu, tā ka dzīvot var. Tikai Obas upe ir mirusi – neviens kuģītis, neviena barža un neviens velkonis vairs nekursē, visi pārvadājumi notiek pa šoseju. Koževņikovā viesojos pie izsūtītā latvieša Alberta Boguļko. Arī viņam veselība ir sadragāta un uz Latviju viņš nekad neatbrauks.
Atceros, 1957. gadā nekur nevienā sādžā, arī Tomskā, nebija neviena pieminekļa, nevienas piemiņas vietas otrā pasaules karā kritušajiem. Tagad katrā sādžā uzcelts piemineklis kritušajiem karavīriem, kur ierakstīts katra kareivja vārds. Tomskā, Tomas upes krastā, izveidots memoriāls, kur sarkanā granīta plāksnēs iegravēti gandrīz 58 tūkstoši kritušo kareivju vārdi. Augstākajā Tomskas vietā uzstādīts apmēram piecus metrus augsts krusts par piemiņu komunistiskā terora upuriem ar uzrakstu “Mūžīga piemiņa nevainīgi noslepkavotiem”. Tur nolikām ziedus un aizdedzinājām svecīti savas vecāsmātes piemiņai, kura nomira Tomskas nometnē 1949. gada aprīlī.
Te bija vieta pārdomām. Pagājšgad Cēsu politiski represēto biedrības valde ierosināja izveidot piemiņas vietu ar plāksnēs iegravētiem to cilvēku vārdiem, kuri gāja bojā no komunistiskā terora. Tikai daudzi Cēsu domes deputāti bija pret šo ierosinājumu. Tādi esam mēs.
Tomska strauji aug, tiek būvētas mājas, turklāt skaistas. Iedzīvotāju skaits jau sasniedz pusmiljonu. iepazīstoties ar Tomsku un tās Ievērojamām vietām, daudz nācās braukt ar trolejbusu un autobusiem. Ievēroju pasažieru attieksmi vienam pret otru. Pārpildītā autobusā vienmēr būs cilvēki, kuri piedāvās sēdvietu sievietēm un vecākiem cilvēkiem. Tas mani pārsteidza, jo šeit, Latvijā, tā nenotiek. Jau vairākus gadu desmitus mēs nezinām, kas ir pieklājība. Šī raksta autors Latvijas pirmās brīvvalsts laikā mācījās skolā un skolotāji jau no pirmās klases mācīja par pieklājību. Varbūt tagad skolotājiem vajadzētu skolēniem mācīt un izskaidrot pieklājības normas, ne tikai prasīt no valsts algas pielikumu, bet veikt savus pienākumus jaunās paaudzes audzināšanā. Vai tas būtu par daudz prasīts?
Tomskā uz ielas jautājām sievietei, kā nokļūt pie piemiņas krusta. Viņa to nezināja, bet apturēja uz ielas garāmejošos un mūsu vietā noskaidroja, ar kādu autobusu braukt, kur pārsēsties tramvajā. Paldies viņai! Kad Rīgā jautāju cilvēkiem, kur atrodas grāmatveikals “Jāņa sēta”, tad atbilde bija “nezinu”, “ņe znaju”, un aizsteidzās vēl ātrāk, nekā nākuši.
Kriminogēnā situācija Tomskas apkaimē ir tikpat bēdīga kā pie mums. Uz ielas redzami ubagi, bomži un citi diedelnieki, iedzīvotāji baidās no zagļiem, laupītājiem. Visās mājās ir šifra atslēgas, lai iekļūt var tikai savējie. Dzīvokļiem ierīkotas metāla durvis.
Maskavā metro stacijās dežurē ļoti daudz milicijas darbinieku, baidās no provokācijām, pārbauda dokumentus dienvidu izcelsmes cilvēkiem.
Bet kopumā brauciens bija ļoti vērtīgs.
Komentāri