Latvieši vienmēr pa savam skaitījuši laiku un to iezīmējuši atmiņā. Vai mazums reižu dzirdēts, ka tas notika tajā rudenī, kad salnas jau augustā nokoda visas puķes, vai – tai gadā, kad kaimiņienei puika dzima, mēs mājai skursteni pārmūrējām. Pirmajā brīdī tāda rēķināšana un skaitīšana šķiet jocīga un sarežģīta. Bet galvenais tomēr tas, ka fakts, kuru gribas paturēt atmiņā, nepagaist.
Šis gads straupiešiem nebūs izņēmums. Katra dzīvē kas vērības cienīgs noticis, arī pagasta. Pēc gadiem, stāstot par kādu notikumu, kas piemirsies, droši varēs sacīt, ka tas notika tajā gadā, kad visi kā traki precējās, tad ilgi nebūs jādomā, lai saprastu, ka pie vainas trīs septītnieki, un uzreiz arī gadskaitlis būs zināms.
Dažs šo gadu sauks par lielās izlemšanas laiku. Tas notika tajā gadā, kad Straupes novadu veidoja, kad mans kaimiņš arī deputāts bija, un es
zinu, cik viņam un citiem grūti gāja, vai arī – iepriekšējā vasarā nosvinēja Straupei 800, tad nākamajā to novadu izveidoja. Tādu piemēru ir daudz. Tie paliek cilvēku atmiņā.
Arī šis rudens. Tāds saulains un lietains reizē, silts un bagāts. Katram par to savs vērtējums, vienam purvi pat malās slapji un nācies iestigt, citam dzērves neredzēti lielā pulkā dziedājušas, vēl kādam vareni tomāti un gurķi izauguši, mežā piebekoti daudzi grozi. Kādā kūtiņā balts teliņš atskrējis, bet kaimiņienei mežacūkas jauno zālāju izvagojušas… Laiks rit un atstāj pēdas. Lai atcerētos un salīdzinātu.
Komentāri