Pirmo reizi Cēsīs, galerijā „Dūja”, savas gleznas rāda Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas datordizaina fakultātes asociētais profesors Andrejs Rozenbergs.
1961. gadā viņš beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas gleznošanas nodaļu. Tas bija laiks, kad glezniecība vēl izteikti iedziļinājās klasiskās mākslas atstātajā mantojumā. Varbūt tāpēc profesora darbos atplaukst gaismēnas no Rembranta un krāsu košums no latviešu glezniecības klasikas.
„Nevaru lepoties ar daudzām personālizstādēm,” saka mākslinieks. „Vairāk esmu izstādījies kopā ar citiem latviešu gleznotājiem. Pirmo reizi izstādē piedalījos 1959. gadā, būdams vēl Mākslas akadēmijas students. Tā bija vissavienības mākslas studentu izstāde Maskavā. Man bija arī dažādas jauno mākslinieku izstādes,” viņš atceras.
Andrejs Rozenbergs atzīst, ka bērnībā aizrāvies ar mūziku, jo ģimenē visi bijuši mūziķi. Tēvs – dziedātājs, māte un māsa pianistes. Tagad šo tradīciju turpina Andreja meita Terēze, kura strādā Vācijā.
„Manas mātes brālis Maigonis Bērziņš, kurš bija Jūlija Madernieka laikabiedrs un pirmā pasaules kara liecinieks, pavadīja bēgļu gaitas Krievijā, kad atgriezās Latvijā, iestājās „Neatkarīgās mākslas biedrībā” un kļuva par izcilu pedagogu. Pie profesora Konstantīna Rončevska beidza Latvijas Mākslas akadēmiju ar tēlnieka diplomu, bet tomēr kļuva par ornamentālās tehnikas gleznotāju. Tie bija smalki darbi, kas prasīja milzīgu pacietību. Viņš bija ievērojams sava laika mākslinieks, bet diemžēl ļoti agri – 32 gadu vecumā – aizgāja no dzīves,” savas gleznotvēlmes iedvesmotāju atceras mākslinieks un stāsta, ka tā nu sagadījies, ka pēkšņi no mūzikas pievērsies glezniecībai.
„Man bija desmit, varbūt 11 gadi, kad iestājās lūzums. Gammas uz klavierēm vairs negribēju spēlēt, kaut gan mūzika man vēl šodien ir mīļa un gleznoju tikai, klausoties klasiku… „
Pēc devītās klases beigšanas viņš iestājās Jaņa Rozentāla mākslas skolā, jo bija jau diezgan daudz patstāvīgu darbu.
„Mani vienmēr saistījusi Rembranta māksla. 12 gadu vecumā veidoju
Rembranta gleznu kopijas. Rozentāla skolu beidzu ar atzīmi teicami, un 1956. gadā iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā. Sekmīgi beidzu arī to, izveidojot diplomdarbu par sporta tēmu,” stāsta mākslinieks.
A.Rozenbergs strādājis par pasniedzēju Rīgas 3. mākslas vidusskolā, bet līdz 1982. gadam Mākslas akadēmijā. Profesors smej, ka pēc tās vairāk nekā 12 gadus bijis tikai brīvmākslinieks. „To vien darīju, kā gleznoju un no tā arī pārtiku.” Mākslinieks uzskata, ka viņam bijusi Dieva dāvāta iespēja – mācīties pie izciliem latviešu gleznotājiem. „Tas bija unikāli! Tagad viņi Latvijā jau ir vēsturiskas personības – Konrāds Ubāns, Oto un Uga Skulmes, Leo Svemps, Nikolajs Breikšs, Ārijs Skride, bet manu diplomdarbu vadīja Eduards Kalniņš,” ar īpašu uzsvaru teic A.Rozenbergs.
„Bija laiks, kad gleznoju lielus darbus – tā saucamos valsts pasūtījumus. Tur bija gan latviešu strēlnieku, gan sociālistiskās revolūcijas, strādnieku, gan sporta tēmas. Tās bija lielas figurālas gleznas. Laika toreiz bija maz, bet pa vidu tapa arī mazāki darbi, piemēram, Vecrīgas tēma, kas mani ļoti saistīja. Pēc tam Vecrīgu gleznoja daudzi, bet es jau šai žanrā biju izkopis rokrakstu un krāsu kolorītu. Manos darbos dominē siltā krāsu gamma, ne velti uzskatu, ka Rembrants ir viens no interesantākajiem pasaules gleznotājiem. Tā kā mācījos pie Leo Svempa, domāju, ka krāsu spilgtumu un dinamiku esmu pārņēmis no viņa,” uzsver mākslinieks un atklāj, ka viņa radošajā darbā bijuši dažādi periodi: „Tādēļ mani darbi ir dažādās noskaņās un dažādā izpildījumā. Sevi uzskatu par glezniecības reālistu un šī stila tradīciju kopēju, ko man devusi latviešu glezniecības skola un ko esmu smēlies no labākajiem latviešu meistariem.”
Mākslinieks stāsta: „Mani vienmēr interesējusi beļģu glezniecības skola. Esmu šai valstī bijis un glezniecības mākslu papētījis. Domāju, ka ļoti daudzi latviešu gleznotāji ir smēlušies no tās – Edgars Kalniņš un Jānis Tīdemanis, kā arī Valdis Kalnroze, kurš dzimis Rozenbergs, bet savu uzvārdu vēlāk latviskojis,” piebilstot, ka radniecības saites ar viņu profesors nav atklājis, tāpat kā ar Cēsu māksliniekiem Jāni un Pēteri Rozenbergiem. „Pazinu akvarelistu Pēteri Rozenbergu, jo kādreiz kopā veidojām izstādes mākslas galerijās un salonos Rīgā. Savulaik, strādājot Latvijas Mākslas akadēmijā par pasniedzēju, ar Pēteri Rozenbergu iznāca tikties bieži. Viņš bija talantīgs mākslinieks. Man bieži jautā, vai neesmu rados ar Cēsu māksliniekiem Rozenbergiem. Tad atbildu, ka Dievs vien to zina, jo pats esmu iedzimts rīdzinieks,” saka mākslinieks.
Izstāde Cēsīs veidota pēc galerijas “Dūja” saimnieku uzaicinājuma.
„Šī galerija ir izdevusies. Te ir atsaucīgi saimnieki, mājīga vide un izstāžu zāle,” A.Rozenbergs priecājas.
Vai gleznošana nerimst? “Tagad grūti atrast brīvu brīdi,” saka sirmais profesors. „Esmu tā pārsātinājies ar saviem studentiem Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas mācību procesā! Bet gleznošanai vajag īpašu noskaņojumu un brīvu laiku. Studentiem mācu gleznošanu un zīmēšanu, lai speciālisti datoru tehnikā nejustos tikai kā tehniķi, bet arī kā mākslinieki, jo tad darbs veicas daudz labāk un interesantāk, nekā par mākslu tikai nojaušot.”
Komentāri