Vispirms Vecpiebalgā, tad Rīgas Grāmatu svētkos Gaismas pilī ceļu pie lasītājiem sāka Ingunas Baueres jaunākā grāmata “Mazā, klusā sirds. Dārta un Krišjānis. Pirms tautasdziesmas”.
“Šī ir grāmata par Dārtu. Mēs zinām, ka Krišjānis Barons bija tāds un tāds, bet kāda bija viņa sieva un līdzgaitniece?” pārdomas rosina rakstniece. Rakstīt par Dārtu pamudināja K.Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa. “Vienmēr esmu teikusi, ka jāuzraksta grāmata par Dārtu. Zināju rakstnieci Ingunu Baueri, bet neesmu no tiem, kuri iet klāt un iepazīstas. Feisbukā Inguna jautāja, par kādu ievērojamu cilvēku būtu jāuzraksta. Atbildēju – nevis ievērojamu cilvēku, bet viņa sievu Dārtu Baroni. Un Inguna atsaucās,” atceras R.Kārkliņa.
I.Bauere atklāj, lai gan Rūta teikusi, ka visi materiāli ir, izrādījās, ka par Krišjāni tiešām to netrūkst, bet par Dārtu liecina viņas trauki, rokdarbi. Dārta nodzīvojusi ļoti garu mūžu, sapratu, ka rakstīšu tikai par bērnību un jaunību. Tā kā man patīk rakties pagātnē, sākās problēmas, lai kaut ko atrastu. Par bērnību nebija nekā. Pat dzimšanas datums izrādījās cits, nekā minēts enciklopēdijā, tur nosaukts 1838.gads, baznīcas grāmatā rakstīts 1839.gads. Vienmēr ieskatos baznīcu grāmatās, jo tajās mēdz būt kāda interesanta piezīme. Tāda ir arī par Dārtu. Viņa dzimusi ārlaulībā. Tādi ieraksti baznīcas grāmatā ir tikai daži. Klāt bija pierakstīts – par tēvu tiek uzdots tāds un tāds. Sāku meklēt kādas ziņas par viņu. Tēvs bijis necils cilvēks. Mātei ārlaulībā bija dzimuši pieci bērni, Dārta ir trešā un vienīgā, kurai pieminēts tēvs. Tas bija šoks – Krišjāņa Barona sievasmātei ārlaulības bērni!
Tātad tas ir mīts, ka Dārta bija bārenīte, kura sāka kalpot pie poļu muižniekiem, viņi meiteni aizveda uz Pēterpili, tur viņu satika Krišjānis. Māte vēl bija dzīva, kad Dārta nokļuva Pēterpilī. Par viņu reģistros atradu, ka bijusi kalpone, tad atkal ziņu nav. Pēc ģimenes sāgām veidoju stāstu. Tagad saku, interesanti,” pastāsta rakstniece I.Bauere un piebilst, ka grāmata tapusi divarpus gados.
Rakstniece atklāj, kad uzzinājusi Dārtas dzimšanas stāstu, šaubījusies, vai vispār vajag rakstīt. Lai paliek Dainu tēvs un viņa noslēpums par sievu. “Rūta teica – turies pie patiesības -, tā arī darīju,” saka rakstniece. Savukārt R.Kārkliņa pastāsta, ka pirms gadiem desmit par Dārtas izcelsmi stāstījusi kādā žurnālā, bet atskaņu nav bijis nekādu. “Šis atklājums mūsdienās nerada nekādas emocijas, bet kā tas bija toreiz -piedzimt ārlaulībā… Vai Krišjānis zināja Dārtas izcelšanos, vai viņam tā bija svarīga – to mēs neuzzināsim,” pārdomas izsaka I.Bauere un uzsver, ka šogad Dārtai 180.jubileja.
Rakstniece un muzeja vadītāja pabija arī Pēterburgā. “Kaut zinājām, ka kapsētas, kur apglabāti Baronu bērni, nav, tomēr braucām. Nejauši sākām runāt ar taksometra šoferi, viņš brīnījās – kā nav kapsētas, viņš mūs turp aizveda, atradām kapu vietu. Jau būdama slima, viņa ar dēlu aizbrauca uz Pēterburgu atvadīties no trim mirušajiem bērniem. Krišjānim nebija laika, jo bija jāiznāk Dainu krājumam,” pastāsta R.Kārkliņa.
I.Bauere piebilst, ka grāmatā, rakstot par Dārtas bērnību, viņa galveno varoni nosaukusi par Dārtēnu. “Kā sauca māte, nezinu. Vēlāk viņa bija Dārta, Doriņka, Darja Ivanovna. Dārtai bija 54 un Krišjānim 58 gadi, kad viņi tā pa īstam sāka dzīvot ģimenē. Dēls Kārlis pabeidza augstskolu Maskavā, bet gribēja strādāt Rīgā. Krišjānis jau gadus 15 nodarbojās ar tautasdziesmu vākšanu. Viņi atgriezās Latvijā. Tas ir izceļams fakts – mūža lielāko daļu nodzīvojuši Krievijā, Baroni bija un palika latvieši,” uzsver rakstniece.
Izdevniecības “ABC” vadītāja Vija Kilbloka grāmatas atvēršanā Vecpiebalgā dalījās pārdomās par I.Baueres grāmatām. “Biogrāfiskās grāmatas irvērtība. Ingunas grāmatās katrs atrodam ko pazīstamu, savas saknes. Man patīk lasīt valodas dēļ, nemitīgi kaut ko pasvītroju. Tā ir kā atgriešanās bērnībā, kad iepriekšējo gadsimtu valodu dzirdēju dzīvu. Kaut vai modīgā vajadzība – kā tas skan. Vēl vēsturiski fakti. Kaut vai stāsts par Struteles muižu. Tas noticis 1793.gadā, kad Eiropa jau apgaismota un vietējais dižkungs bija nolēmis iedibināt muižas tiesu. Noteikts, cik drīkst dzert, kā žūpība apkarojama, kā dzeršana laupa prātu, izposta dzimtas. Noteikts, cik viesībās drīkst būt alus un degvīna. Ja normu pārsniegs, tad maksās štrāpi raudādami. Un no sodiem iekasētā nauda aizies grāmatu iegādei trūcīgiem bērniem. Tā, lūk,” teica V.Kilbloka. Viņa ieteica rakstniecei nākotnē pamēģināt uzrakstīt par muižām, muižkungiem, viņu dzīvi.
Vecpiebalgas novada vadītājs Indriķis Putniņš savukārt ieteica vecpiebaldzietei uzrakstīt grāmatu par kādas Latvijai svarīgas sievas vīru, jo līdz šim uzmanība veltīta sievām.
“Esmu priecīga, ka mana Dārta iziet tautās un Rīgā kāpj uz lielās skatuves,” saka rakstniece Inguna Bauere.
Komentāri