Snovbords, kas pasaulē ienāca 70. gados, pirmsākumos skeptiķu noliegts, tagad kļuvis par vienu no pieprasītākajiem ziemas atpūtas veidiem.
Arī Latvijas kalnu slēpošanas trasēs redzam arvien vairāk dēļotāju. Īpaši iecienīts ir „Žagarkalna” snovborda parks, labākais un lielākais Baltijā. Tā tapšanā liels nopelns ir Cēsu snovborda skolas dibinātājam un vadītājam Jānim Jansonam. Pirmdien mācības šajā skolā sāks vairāki desmiti jauno cēsnieku.
– Kā sākās snovbordista gaitas?
– Pirms gandrīz desmit gadiem, kad Rīgā pie brālēna ieraudzīju snovborda dēli. Ne reizes vēl nebiju nobraucis, bet jau fanoju, man bija plakāti, žurnāli par snovošanu. Kad brālēns nopirka jaunu dēli, tiku pie viņa vecā. Mūsdienās gan tas izskatītos stipri smieklīgs ar tā laika stiprinājumiem, zābakiem. Tolaik Cēsīs bija vien kādi desmit snovbordisti. Žagarkalna kompleksa vietā bija tikai viena nogāze ar dabīgo sniegu, tāpēc braukājām uz “Baiļiem”, kas skaitījās super Meka.
Pēc pāris gadiem atvēra “Žagarkalnu”, es aizbraucu, mani palūdza paskatīties, vai tas, ko viņi veido snovbordam, ir pareizi. Tā sākās mana sadarbība ar šo kompleksu. Sākumā jau nebija plāna strādāt uz kalna, bet mans pirmais dēlis salūza, vajadzēja kaut ko darīt, lai tiktu pie jauna. Skolā bija Ziemassvētku brīvlaiks, pieteicos darbā pie pacēlāja. Tad tiku par instruktoru, izgāju Somijā instruktoru kursus, un Juris Žagars piedāvāja sākt apmācīt bērnus snovbordā. Ielikām “Druviņā” sludinājumu, pirmajā reizē atsaucās 30. Decembrī skolai apritēs četri gadi, tad vecajiem būs izlaidums, bet apmācības jau parīt uzsāks 50 jauni audzēkņi.
– Kā viņus atrodat?
– Cēsu skolās šoruden rīkojām seminārus, kuros bērniem stāstījām par snovbordu. Rādījām filmas, dalījām žurnālus, līdzi bija batuts, uz kura labākie snovborda skolas audzēkņi rādīja paraugdemonstrējumus. Tā bija izglītojoši informatīva akcija ar iespēju pieteikties skolā. Interese bija milzīga, to apliecina lielais jauno audzēkņu skaits.
Snovbords šobrīd ir stila lieta?
– Es šo nodarbi ar stilošanu nevaru saistīt, snovbords cilvēku paņem pilnībā un uz visiem laikiem. Tādu, kurš stāvētu tikai kalna galā, stilīgi ģērbies, vēl neesmu saticis.
Protams, daudzi pusaudžu žurnāli to kultivē kā stila lietu, stāstot, ka snovbordā stilīgi jāģērbjas un tā tālāk. Es tam nepievēršu uzmanību, man galvenais – iemācīt citiem labi snovot. Un ļoti bieži pēc pirmajām nodarbībām vecāki zvana un prasa, ko bērnam esam izdarījuši, jo viņš kļuvis vai slims ar kalnu, viņam vajag braukt un braukt. Tātad, mērķi esam sasnieguši. Snovbords ir pozitīva narkotika. Bērniem par laimi, vecākiem varbūt ne vienmēr, jo tas prasa ieguldījumus. Bet snovojot bērns pavada laiku fiziskās aktivitātēs svaigā gaisā, nevis sēž pie datora. Manuprāt, tas ir liels pluss.
– Pasaulē tā ir vesela industrija – tērpi, inventārs, mūzika.
– Protams, un katrs snovbordists, kurš ar to saslimis, savu iespēju robežās cenšas pielāgoties. Lielai daļai vasaras darbi pakārtoti snovbordam, viņš nopelna naudu – nopērk jaunas bikses, nopelna atkal – iegādājas jaunus stiprinājumus. Tā lēnām aug līdzi snovbordam.
– Jekurš var stāties uz dēļa un braukt?
– Jā, esmu mācījis gan trīsgadīgu bērnu, gan 65 gadīgu sirmgalvi. Vismazākie ar dēli braukt mācās tieši tāpat, kā apgūst visu pārējo uz šīs pasaules – ēst, staigāt, runāt. Tas notiek instinktīvi, tu viņu turi un vadi, bet viņš skatās, kas notiek apkārt, neieklausīdamies mācībā. Un tad vienā brīdī viņam tā braukšana instinktīvi aiziet un viņš brauc. Bet patiesībā trīs gadi ir par agru, tādā vecumā nevajadzētu mācīt snovbordā, jo kauli vēl nav tik stabili.
Mācījām arī divus pensionārus sirmām galvām, katrs paņēma savu instruktoru, lai stingri tur un vaļā nelaiž, lai nav kritienu. Uzmanīgi ar viņiem apgājāmies, abi iemācījās snovot un brauc joprojām.
Katrā ziņā iesācējam snovbordā instruktoru vajag obligāti. Lai gan netrūkst arī tādu, kuri paši lieli, paši gudri. Ir tādi veči, kuri uz stundu paņem instruktoru, iemācās pašu pamatu un uzreiz gatavi savām sievām mācīt braukt. Bet nekas nesanāk, jo tur jāzina un jāmāk izstāstīt tik daudzas nianses! Katrs cilvēks ir citāds, ar katru citādi jāstrādā. Protams, ikvienam ir izvēle, vai nu divas nedēļas krist, sisties kāda čoma vadībā, kurš mēģina mācīt braukt ar dēli, vai divas stundas strādāt ar profesionālu instruktoru, apgūstot visu ātrāk un pareizāk.
– Skatoties televīzijā, kā snovo pasaules labākie snovbordisti, atliek pabrīnīties, kā to var dabūt gatavu. Tādi lēcieni, griezieni, ka acis žilbst. Mūsējie to varētu?
– Tiem, kurus redzam TV ekrānā, snovbords ir darbs, katru nedēļu viņi ir citā pasaules malā, citā kalnā. Piedalās sacensībās, filmējas. Ir jau arī augsta līmeņa latviešu snoveri. Zinu, ka četri puiši mācās Somijā specializētajā vidusskolā ar snovborda novirzienu. Tur hallē ir rampa, un treniņi notiek visu gadu. Lai sasniegtu pasaules top līmeni, ir jādzīvo kalnos, nav citu variantu. Ja mēs Latvijā braucam trīs mēnešus gadā, viņi vismaz desmit.
– Vai latviešu snoveriem novembra vidus, kad ziema jau pie pašām durvīm, nav tāds īpaši satraucošs? Nav jāmokās pirmā sniega gaidās?
– Gaida jau sniegu, visi gaida. To var redzēt „draugiem.lv” galerijās, kur jau redzamas fotogrāfijas ar pirmā sniega baudīšanu. Cilvēki ir izdomas bagāti, kāds parkā atradis vietiņu ar plānu pirmā sniega kārtiņu, kur pasnovot, cits pie mājas izveidojis kādu stalažu, lai varētu uzlekt ar dēli. Tas īpaši raksturīgs jaunajai paaudzei, viņi ir vai traki uz sniegu.
Rīgā notiek snovborda filmu vakari, kur savācas entuziasti, paskatās filmas, patusē, pārrunā snovborda aktualitātes. Kopīgi tā gaidīšana ir vieglāka, un visi cer, ka šī ziema būs labāka nekā iepriekšējā, kas bija ļoti nelabvēlīga. Tirdzniecības industrija pamatīgi apdedzinājās, jo sniega periods sākās vēlu, līdz ar to sākumā pircēju nebija. Tiesa, ieguvēji bija snovbordisti, kuri vēlāk varēja iegādāties jaunu, kvalitatīvu inventāru ar lielām atlaidēm, jo dažviet tirgotāji cenas samazināja pat par divām trešdaļām.
– Vai pirmā sniega sajūta ir īpaša?
– Jā, tā paliek atmiņā. Vairākus gadus mēs bijām pirmie, kas iemēģināja sniegu, pacēlājus, un bija lieliski pirmo reizi slīdēt no kalna.
Bet jāteic, ka sezonas noslēgums atstāj vēl patīkamākas emocijas, jo spīd saule, ir silts, var braukt krekliņā. Gandrīz kā Alpos. Diemžēl Latvijā pavasarī cilvēki neizprot šos labumus. Īpaši tas jūtams Rīgā, tiklīdz tur sniegs nokusis, viņi uzskata, ka ziema beigusies. Lai gan kalnā ir vairāk nekā metrs sniega un lielisks laiks braukāšanai. Piemēram, Alpos cilvēki visām ģimenēm pavasaros dodas kalnā, dažas reizes nobrauc un tad bauda pavasara sauli, sildās, cep gaļu.
Latvijā visi brauc uz kalnu, kad ir mīnus 20, drebinās rindā pie pacēlāja, bet siltā laikā – kalns pustukšs. Tas gan akmens kalnu slēpotāju dārziņā, jo snovbordisti brauc līdz pēdējam.
– Runāju ar kādu kalnu slēpotāju, kurš atzina, ka pēc ziemas brīvdienām Alpos Latvijā vairs nevelkot slēpot, jo te nav kur izvērsties.
– Te snovbordisti atšķiras no kalnu slēpotājiem. Pēdējiem Latvijā nav nākotnes, jo mūsu kalni nespēs konkurēt ar lielajiem kalniem. Trīs, četri griezieni, un esi lejā, bet snovborda parkos tā darbība ir citāda. Kā ir Alpos? Tu brauc divus kilometrus līdz snovborda parkam, tad vienu, labākajā gadījumā divas reizes uzlec un brauc vēl divus kilometrus līdz pacēlājam. Tad 15 minūtes brauc augšā un laidies atkal lejā. Tādējādi, lai vienreiz izlektu, nepieciešama apmēram pusstunda. „Žagarkalnā” snovborda parks ir 250 metrus garš, vienā reizē var izlekt pat pa trim tramplīniem, 15 sekundēs esi kalnā un atkal laidies lejā. Viss iet ātri. Jā, braukāšanai labākas garas trases, bet snovbordistu iecienītajam frīstailam izdevīgāks šāds risinājums. Jo kaifs jau ir tieši tajā lēkāšanā. Tur ir nepārtraukta attīstība, vēlme uzlabot sniegumu. Vispirms iemācies vienkārši palekties, tad – palekties un apgriezties, pēc tam – apgriezties jau daudz vairāk, tā gūstot baudu un attīstoties.
– Bet šāds progress taču neizbēgami saistīts ar kritieniem?
– Tas ir diskutējams jautājums. Arī semināros skolotājas prasīja, vai tas nav bīstami, jo var taču salauzt kaulus. Esmu tik daudz laika pavadījis kalnos un tik daudz redzējis, ka droši varu apgalvot – viss atkarīgs no katra paša. Piemēram, atnāk čalītis džinsenēs, varbūt aliņš viens ribās – nu davaj, snovojam. Pirmo reizi nobrauc tāpat, otrajā reizē – uzreiz uz tramplīna! Nepaspējām viņu pat noķert un brīdināt, kad jau bija jāsauc ātrā palīdzība un puisim snovbordista karjera beidzās. Bet es un mani vienaudži, kuri sākām pirms deviņiem gadiem, neviens nav gulējis slimnīcā. Bijuši sasitumi, kāds sīkāks lūzums un viss. Jo esam visu apguvuši lēnām. Tāpēc tagad varam izpildīt salto ar n-tajiem grādiem bez jebkādām traumām. Snovbordā jābrauc ar prātu, tad varēsi panākt visu. Tas lidojums gaisā virs tramplīna aizrauj, īpaši, ja vari lidot 10 – 15 metrus. Te, Žagarkalnā, vairāk nevar, bet pasaulē lido vismaz 25 metrus.
– Pašam tā gribētos?
– Gribēt ir viens, cits – vai to vari. Jaunie, kuri tagad 10 – 12 gados sāk apgūt snovbordu, to var apgūt, tāpēc motivēju viņus mācīties. Es sāku 14 gados, kamēr tiku pie normāla inventāra, bija jau 18, un tas ir par vēlu augstu mērķu sasniegšanai. Tāpēc aizgāju otru taciņu – mācīt citiem, veidot snovborda parku. Ir prieks, ka no nulles kopā ar Juri Žagaru esam izveidojuši lielāko snovborda skolu un labāko snovborda parku Baltijā. Tas nav nācis viegli. Lai parks būtu šādā līmenī, nepieciešamas milzīgas investīcijas, iegādāts speciāls traktors, sniega lielgabali, ir komanda, kas to veido un uztur. Jo cilvēks bez zināšanām augsta līmeņa snovborda parku izveidot nevar. Daudzi kalni grib labus parkus, bet nespēj atrast atbilstošus speciālistus. To nevar izdarīt tikai pēc speciālās literatūras. Mums viss nācis ar daudzu gadu pieredzi, apgūts pašmācības ceļā, mēnešiem pa naktīm taisot tramplīnus, uzklausot, ko saka snovbordisti, pašam izmēģinot. Ziemā ne reti sanāk 20 stundu darba diena, jo tramplīnus nevar taisīt, kad trases atvērtas, tas jādara, kad visi prom. Tāpēc bija patīkami uzzināt, ka pagājušajā ziemā viens no Šveices nozīmīgākajiem snovborda parku veidošanas speciālistiem atzinīgi novērtējis mūsu paveikto.
Komentāri