Uldis Rudzītis, Raunas pagasta “Jaun-Ieviņu” saimnieks, “Druvas” lasītāju aptaujā pērn ieguva titulu “Par lauku tūrisma rosināšanu”.
Kāds bijis šis gads saimniecībā, kas jauns, kādas atziņas gūtas ikdienā? Par to Uldis Rudzītis.
– Pavasarī, vasarā cītīgi strādāts, ziemā var paanalizēt, ko mainīt, uzlabot, var gatavoties nākamajai tūrisma sezonai. “Jaun – Ieviņās” šis gads bijis tāds pats kā iepriekšējie, tikai visu esam centušies darīt labāk, plašāk.
Pērn “Jaun-Ieviņas” bija pirmā saimniecība Latvijā, kas saņēma “Ekopuķīti” – Eiropas Savienības videi draudzīgas tūrisma mītnes kvalitātes zīmi. Diemžēl Latvijā to vēl aizvien nepazīst, toties ārzemnieki ieraugot skaidri zina, kurp dodas, kas viņus gaida. Esam ieguvuši arī “Zaļo sertifikātu” un sertifikātu “Latvijas ekoprodukts” – bioloģiskās lauksaimniecības zīmi. Tas viss apliecina, ka “Jaun-Ieviņās” viesiem galdā tiek likta ekoloģiski tīra, pašu audzēta vai no līdzīgām saimniecībām iegādāta pārtika. To novērtē gan tūristi, gan tie, kuri izmanto viesu mājas piedāvātos pakalpojumus, gan semināru un svinību rīkotāji.
Kā “Ekopuķītes” saimniecība mēs šķirojam atkritumus. Tas ir diezgan sarežģīti. Sašķiroto vedam Cēsīs uz laukumu, lai arī tas nebūt nav lēti. Aizvien vairāk nākas piedomāt, vai nākotnē nenoslīksim plastmasas maisiņos.
Jebkurā mājsaimniecībā divas trešdaļas atkritumu ir plastmasa. Baterijas, protams, ir bīstamākas, bet plastmasas daudzums ir milzīgs. Par to esam runājuši Vides ministrijā, lai nākotnē nebūtu jācīnās ar sekām, jārīkojas šodien.
Šoruden bijis krietni mazāk skolēnu grupu nekā citus gadus. Daudz brauc ģimenes, kuras vēlas gan zirgus apskatīt, gan pastaigāties, atpūsties svaigā gaisā. Daudzi teikuši, ka te jau bijuši, šoreiz grib redzēt, kā pa diviem gadiem kumeliņš izaudzis. Prieks, ka cilvēki atgriežas, tātad viņiem te paticis, viņi stāstīs, ka vērts braukt.
Pirms dažiem gadiem domājām, ka diezin vai te ir piemērota vieta kāzu svinībām. Bet nu aizvien biežāk “Jaun-Ieviņās” svin kāzas. Te arī labprāt rīko seminārus gan ar lauksaimniecību, gan dziedniecību un pirtniecību saistītie.
Šovasar netālu no zirgu aploka iekārtojām nelielu kiosku. Tas reizē ir kā informācijas punkts, kur uzzināt, ko vēl vērts Raunā apskatīt, un arī bioloģiskās produkcijas tirgotava. Esam piereģistrējušies kā mājražotāji un varam tūristiem piedāvāt gan pašu gatavotus sīrupus un sukādes, gan medu un zāļu tēju, arī dažādus suvenīrus. Nākotnē ir iecere iekārtot kafejnīcu, lai apmeklētājs ne tikai redz, kā tas kartupelis aug, bet arī var pagaršot.
Šogad esmu bijis gan vairākos pieredzes braucienos, gan semināros, kursos par tūrismu un bioloģisko saimniekošanu. Pabraukājot pa pasauli, kārtējo reizi var pārliecināties, ka pie mums nebūt nav sliktāk, pat labāk. Latvijā attieksme pret vidi ir daudz draudzīgāka, mēs to nedrīkstam pazaudēt, kamēr citās zemēs pie tās mēģina atgriezties. Nīderlandē, Vācijā un citviet īpašu vērību veltīju tam, kā tiek tirgota bioloģiskā produkcija. Aizvien vairāk cilvēki saprot tās vērtību un neuzticas krāsainajiem iepakojumiem. Arī Eiropā patērētāji sapratuši, ka ķēde ražotājs – pircējs ir pārāk gara. Gribas redzēt, kur un kā aug tas, ko ēdam. Pamazām attieksme mainās arī Latvijā, cilvēki saprot, ko nozīmē bioloģiskā saimniecībā audzētais un kāpēc tas ir dārgāks. Arī zemniekiem jāmācās izaudzēt lielākas ražas, cīnīties ar nezālēm. Mācāmies no savām kļūdām, bet, lai ko labotu, paiet gads.
“Jaun-Ieviņas” pazīstamas kļuva ar savvaļas zirgiem. Nu vairs neviens nebrīnās, ka zirgi ziemā var dzīvot ārā. Patlaban pļavās ganās 17, pavasarī piedzima trīs kumeļi. Izveidojušies divi bari, jaunie atšķīrušies no vecajiem, bet vēl tā īsti patstāvīgi aiziet nevar. Dzīvniekus vērot viņu vidē ir ļoti aizraujoši. Vairāki zirgi aizceļojuši uz citām saimniecībām. Sadarbība ar Nīderlandes Dabas fondu un Janu van der Vīnu iet plašumā.
Pirms vairākiem gadiem biju Anglijā un mūs aizveda uz saimniecību, kurā … nekā nebija. Toties apmeklētāju ļoti daudz. Nesapratu, ka cilvēki brauc skatīties dzīvi lauku sētā, vērot mājdzīvniekus. Toreiz šķita, Latvijā gan tā nebūs. Viss mainījies. Cilvēki vēlas būt pie dabas, iepazīt to. “Jaun-Ieviņās” to var izdarīt, mēs par to gādājam.
Ko ieteiktu šīgada aptaujai “Gada cilvēks 2007”? Raunas pagasta padomes priekšsēdētāju Andri Neimani par drosmi aizstāvēt sava pagasta intereses. Būdams augstā amatā, kur izdevīgi glaudīt pa spalvai, viņš skaidri prasa, ko Rauna iegūs, ja to pievienos Priekuļiem. Tiek taču uzsvērts, ka pašvaldībai jābūt tuvāk iedzīvotājiem, bet darīts pretēji. A.Neimanis par to runā konkrēti, nelaipo.
Komentāri