“Dzīves enerģijas” skolā Jaunpiebalgā rehabilitācijas kursu iziet 39 no apreibinošām vielām atkarīgie.
Skolā palīdzību saņem bērni un pusaudži no visas Latvijas. Pārsvarā audzēkņi ir nevis alkohola un narkotiku atkarīgie, bet tā sauktie ošņātāji, kuri apreibinās, ieelpojot līmes, krāsas, lakas smaku. Visvairāk ošņā ķīmiskās preces, kas satur acetonu.
“Osta visu, kas smird,” paskaidro sabiedriskās organizācijas “Dzīves enerģija” skolas direktore Gunta Leimane un piebilst, ka šādi atkarīgo bērnu un pusaudžu skaits valstī pieaug, tāpēc skola iziet akreditāciju, kopš gada sākuma rehabilitācijas iestādē palīdzību un izglītību var iegūt trīs bērni vairāk nekā līdz šim. Jaunākais audzēknis – deviņgadīgs puisēns
“Dzīves enerģijā” rehabilitējas un mācās nepilngadīgie. Pirms pāris gadiem pašam mazākajam audzēknim, kurš ārstēts no atkarības, puika ostījis līmi un benzīnu, bijuši deviņi gadi, tagad ārstējas kāds desmitgadnieks. Pārsvarā iestādē palīdzību meklē pusaudži, kuriem apnicis iet skolā, apnikušas mājas un piekasīgie vai, pretēji, vienaldzīgie vecāki, tāpēc viņi izvēlējušies ielas dzīvi un pamēģinājuši daudz no tā, ko dzīve sniedz. Pārsvarā tomēr slikto.
“Īstu narkomānu pie mums nav. Visi baidās no alkoholisma, narkomānijas, bet cilvēkiem grūti saprast, cik ļoti liela atkarība ir ostīšana. Pie tam lētāka, labi pieejama. Mums audzēkņi stāstījuši, kā gājuši uz benzīntanku, pirkuši 300 mililitrus benzīna trauciņā un bāzuši tajā degunu iekšā. Tāpat ar acetonu saturošajiem ražojumiem – krāsām, lakām, līmēm. Ostīšana ātrāk degradē visas smadzeņu funkcijas, to mums stāstījuši speciālisti,” sarunā uzsvēra skolas direktore Gunta Leimane. Skolā ar bērniem strādā narkologi, psihoterapeiti, psihologi. Ik dienas ir kopā mediķi, skolotāji, audzinātāji. Izveidota speciālistu komanda individuālajām un grupu nodarbībām. Pārsvarā audzēkņi “Dzīves enerģijā” rehabilitējas gadu, pusotru. Izmaksas finansē Labklājības ministrija un iestāde daudz izdara par sabiedriskās organizācijas piesaistītajiem līdzekļiem. Jāpiebilst, ka “Dzīves enerģija” un “Saulrīti” Lielstraupē ir vienīgās rehabilitācijas iestādes valstī, kur no atkarībām atbrīvojas tikai nepilngadīgie. 2003.gadā, kad “Dzīves enerģija” sāka darboties, rehabilitējušies desmit pusaudži, tagad būs aizpildītas visas 42 vietas.
“Diemžēl nešaubāmies par to, ka būsim vajadzīgi kā rehabilitācijas iestāde. Tieši bērniem, kuri paši, ģimenes, draugu vai skolotāju mudināti, vēlas atbrīvoties no atkarības,” tā G.Leimane. Sociālā vide nepalīdz
Rehabilitācijas iestādē lietpratēji spriež, ka atkarību gadījumi kļūst smagāki un vide, kurā viņu audzēkņi uzturas, reti sekmē izaugsmi, bet veicina tieši degradēšanos.
“Ir bērni, kuri nāk no ģimenēm, kur valda liela turība. Vecāki ir darbā noslogoti. Viņi no bērna atpirkušies, devuši kabatas naudu, neprasot, kur to izlieto. Bērni bijuši tik bagāti, ka varējuši atļauties šo un to. Ārstējas daudzi bērnu namu un internātskolu audzēkņi. Es nevaru pedagogus, audzinātājus ne celt, ne pelt, jo visi dara savu darbu, taču bērnu namos un skolās jājamzirdziņš ir bērna tiesības, ka bērnam nedrīkst vairs likt nekādus pienākumus, nedrīkst likt malku nest, mazgāt istabu, vēl kaut ko. Kas atnāk pie mums no bērnu nama, nemāk zeķes izmazgāt! Ar to jau te sākam, ka mācām pašapkalpošanās kultūru. Meitene no Rīgas bērnu nama tā arī pateica: “Paldies, skolotāj, ka man iemācījāt pašai mazgāties, mazgāt drēbes un istabu kopt!” Stingram ir jābūt, bērnus pārbaudām. Ja lietojuši alkoholu, varam no rehabilitācijas izraidīt. Es arī cilvēku un bērnu tiesību pārbaudītājiem, kas braukuši un kontrolējuši mūs vairākkārt, esmu teikusi, ka pusaudžus ārstējam ar dabu un darbu. Darām no sirds, tāpēc droši saku, ka arī ar mīļumu ārstējam. Gribam dabūt viņus uz ceļa,” skaidroja Gunta Leimane, bet psiholoģe Dace Plotkāne uz atkarību cēloņiem un rehabilitācijas iespējām paraudzījās no cita redzesleņķa.
“Pārsvarā viņi meklē vainīgos- vainīga ir mamma, kas nepievērsa uzmanību, tētis, kurš pameta, vainīgi vecāki, kuri dzēra. Tad, kad cēlonis jāatrod arī sevī, tad ir ļoti daudz jautājumu,” tā psiholoģe. No nāves nebaidās
“Var nolikt šiem puikām un meitenēm simts psihologus blakus, kuri stāstīs par narkotiku, alkohola, tās pašas ostīšanas ļaunumu. Ja bērns pats to nesapratīs, neapzināsies, ka jāmainās, tad no malas neizdosies palīdzēt. Atkarīgajam ir jābūt vismaz daļēji motivētam, jāsaprot, ka te dzīvo, lai palīdzētu sev, ka tā, kā iepriekš, vairs negribas, tad var mēģināt. Jo citādi, skaļi jau to nesaka, bet narkotikas ir konkrēta bauda. Sajūtas ļauj bēgt no tā, ko redzi apkārt, kas pietrūkst,” sarunā turpināja Dace Plotkāne un piebilda, ka tāpat neviens rehabilitācijas iestādē nenokļūst. Te nonāk, kad atkarība ir nopietna, kas traucē vai nu pašam, vai līdzcilvēkiem.
“Viņi nebaidās no nāves. Var stāstīt, ka galva, atmiņa, iekšējie orgāni tiek bojāti. Viņi netic un saka, ka ar mani tā nebūs. Nē, bomzis es nebūšu, renstelē negulēšu! Kad nostrādā klikšķis? Te bija puisis, kurš visu priekšā nojuka. Kad ierauga, ka biedram ir tādas izmaiņas, tad aizdomājas,” noteica D.Plotkāne. Daži no atkarības tvēriena izraujas
Rehabilitācijas laikā – gadu, pusotru atkarīgie dzīvo nosacīti stabilā vidē, kur rodas pārliecība, ka, piemēram, ostīšana vairs nav problēma. Speciālisti šo uzstādījumu apgāž, sakot, ka vispareizākais ir sev atzīties, ka esi narkomāns, kurš nelieto, alkoholiķis, kurš nedzer, un ostītājs, kurš neosta.
“Viņi nekad nav pasargāti no tā, kas jau bijis. Bērni taču visbiežāk atgriežas tajā pašā dzīvesvietā, pie tiem pašiem vecākiem. Reti ir tie gadījumi, ka, kamēr bērni ir šeit, vecāki kaut ko dara savas dzīves labad, arī mainās. Varbūt būs mainījušies draugi. Kāds galīgi nodzēries, kāds varbūt nostājies uz stabila ceļa. Vide jau tomēr būs un paliks tā pati. Tāpēc mēs sakām, ka mūsu galvenais uzdevums ir padarīt viņus stiprākus, lai viņi var pretoties ietekmei, lai meklē un atrod pareizās atbildes,” noteica D.Plotkāne, bet “Druva” aprunājās ar Dmitriju, četrpadsmitgadīgu puisi no Latgales, kurš, atšķirībā no daudziem citiem, ārstējas no alkohola atkarības un ir pārliecināts, ka pēc pamatskolas beigšanas Jaunpiebalgā atgriezīsies Rēzeknē, lai turpinātu mācīties būvniecību, strādātu, pelnītu, veidotu ģimeni.
“Mani nepiespieda šurp braukt, es pats braucu. Es sapratu, ka dzeršana man ir problēma. Dzēru alu, šņabi. Tērēju kabatas naudu un draugi uzcienāja.
Es sākumā domāju, ka man viss vienalga, bet tad sapratu, ka tomēr jādzīvo,” stāstīja Dmitrijs, atklājot, ka regulāri sācis dzert, līdzko palicis 13 gadus vecs. Toreiz nomirusi mamma, nonācis bērnu namā un sācis dzert.
“Tagad es vairs nedzeru, mēģinu izvairīties no draugiem, vietām, kur lieto alkoholu. Es iemācījos sevi turēt rokās. Drusku strādāt iemācījos. Ja pats grib no šitā izkulties, tad var. Ja pats negribēsi, tad neviens nepalīdzēs,” kā no grāmatas nostāsta Dmitrijs, bet viņam sanācis zaļajam pūķim pateikt nē. Atradis arī draugus, kuri nelieto.
“Agrāk biju dzērāju, tagad nedzērāju pulciņā,” smejas Dmitrijs, kurš uz savas ādas jutis, kāda problēma ir atkarība.
Iestādes speciālisti uzsver, ka ir audzēkņi, kuri mērķtiecīgi pagarina rehabilitācijas kursu, jo vēlas tieši Jaunpiebalgā tikt pie labas izglītības, saglabāt draugu loku, padomdevējus un jumtu virs galvas.
“Viņi vēlas dzīvot labāku dzīvi,” pārliecību pauda skolas direktore Gunta Leimane, piebilstot, ka audzēkņu mājas tiek sakārtotas. Iestādi remontē, jaunajā skolas korpusā jau nomainīti logi, nepieciešams rast finansējumu telpu sakārtošanai un jumta nomaiņai.
Komentāri