Zaubes pagasta evaņģēliski luteriskajā baznīcā, pateicoties draudzes padomes priekšsēdētājai Sintijai Bīriņai – Zeņķei, atklāta
piemiņas plāksne tiem 58 Zaubes pagasta iedzīvotājiem, kurus liktenis nesaudzēja. Piecus izsūtīja 1941. gada jūnijā, pārējos 53- 1949. gada 25. martā.
Pirms 70 gadiem, 1949. gadā, 25. marta rīts Latvijā uzausa traģisks. Desmitiem tūkstoši nevainīgu cilvēku tika ieslodzīti lopu vagonos un aizvesti tālu prom no savām mājām pretī nezināmam, skaudram liktenim. Arī 53 Zaubes pagasta iedzīvotāji.
“No mātes atmiņām zinu, ka todien bija sniegs. Daudz sniega. Taču uz ceļiem bija šķīdonis, viņus zirgu kamanās veda gan uz Amatas, gan Suntažu dzelzceļa staciju,” stāsta Ārija Mežgaile, kuras māte, par laimi, atgriezās no izsūtījuma un Latvijā nodzīvoja garu mūžu. “Savukārt mana mamma mācījās Turaidas skoliņā un pa nedēļu viņa dzīvoja Inciemā. Mammu todien izsauca no klases. Mana vecāmāte pa ceļam jau bija paņemta. Arī mammas brāli un māsu, kuriem bija mazliet vairāk nekā desmit gadu, gaidīja tāds pats liktenis. Bērnus aizveda uz staciju, kur stāvēja vilciens,” stāsta Zaubes pagasta bibliotekāre Tamāra Miķelsone. Viņas māte Sibīrijā pavadījusi astoņus gadus, pēc atgriešanās Latvijā ilgi baidījusies stāstīt patiesību. Vien pirms dažiem gadiem, kad vietējās skoliņas bērni rakstījuši zinātniski pētnieciskos darbus par izsūtīšanu un intervējuši arī viņas māti, mamma vairs neklusēja. “Beidzot viņa uzdrīkstējās runāt un atklāja lietas, par kurām mēs, tuvinieki, gadiem neko nezinājām,” saka T. Miķelsone.
Zaubes draudzes mācītājs Edvīns Rumjancevs svinīgo atklāšanas brīdi sāka ar vārdiem: “Mēs pieminam lielās represijas, kad padomju okupācijas vara uz Sibīriju deportēja 43 tūkstošus cilvēku. Nežēlīgais ļaunums, kas pret mūsu tautu tika vērsts, bija neaprakstāms. Tik liels, ka pat pēc 70 gadiem nespējam to aizmirst.”
Amatas novada pašvaldības vadītāja Elita Eglīte uzsvēra, cik svarīgi godāt savas tautas vēsturi: “Katrs šāds piemiņas mirklis ir nozīmīgs. Ar katru gadu kļūst mazāk to, kas paši tās šausmas izdzīvoja. Mums paliek tikai atmiņas par atmiņām. Laiki un varas mainās, taču baznīca stāv pāri laicīgajam. Šeit ierados no bijušās Amatas pamatskolas ēkas, pie kuras pirms 30 gadiem uzstādījām piemiņas akmeni. Šodien viens represētais man vaicāja, vai atceros sevis sacīto 1989. gadā. Todien akmens atklāšanā biju teikusi, ka nezinu, kas būs ar laukiem un pagastiem, bet skola jau nu būs mūžīga, tā to akmeni uzraudzīs. Izrādās, skola tomēr nav mūžīga, tās tur vairs nav. Tāpēc jāizvērtē katra vieta, kurā iespējams šo piemiņu ilgāk saglabāt. Baznīca ir viena no vietām, kas ir pārdzīvojusi un pārdzīvos arī jaunas reformas. Cilvēks ir dzīvs, kamēr viņa vārdu kāds lasa, kamēr viņu atceras.”
Par piemiņas plāksnes nepieciešamību Zaubes pagasta politiski represētajiem iedzīvotājiem pirms vairākiem gadiem runāja nu jau viņsaulē aizgājušais goda prāvests Jānis Liepiņš, draudzes padomes priekšsēdētāja apņēmusies prāvesta vēlēšanos piepildīt. “Man bija iekrāti 500 eiro. Apdares materiālu veikalā izvēlējos to akmens flīzi, kura visvairāk atgādināja koku. Ieceri īstenoju pēc savas mākslinieciskās izpratnes, manas vēlmes īstenoja Rīgas zīmogu fabrika,” stāsta S. Bīriņa– Zeņķe. Izsūtīto zaubēniešu vārdi iegravēti misiņa plāksnēs, kas piestiprinātas pie akmens plātnes. “Ir ļoti svarīgi atcerēties šos cilvēkus, jo tās šausmas, ko viņi pārcieta, ir neaptveramas. Ceru, ka nevienam nemūžam nevajadzēs iet cauri kaut kam tik drausmīgam,” saka draudzes padomes priekšsēdētāja.
Apkopot ziņas par izsūtītajiem palīdzējusi Zaubes pagasta bibliotekāre Tamāra Miķelsone. Viņa stāsta, ka lielākoties dati ņemti no grāmatām “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” un “Aizvestie. 1949. gada 25. marts”.
Iedzīvotāji 25. martā, kā ierasts, ziedus nolika arī pie Zaubes piemiņas akmens represētajiem. Zīmīgi, ka šai piemiņas vietai šogad aprit 25 gadi. T. Miķelsone pastāstīja, ka Zaubes skolas bērni jau rīta agrumā devušies pieminēt vēstures notikumus, nolikt ziedus: “Bērniem ir ļoti liela interese. Šodien katra mācību stunda būs saistīta ar 1949. gada 25. martu. Piemēram, matemātikā bērni mērīs attālumu līdz galapunktam, skaitīs ceļā pavadītās dienas. Ģeogrāfijā pētīs karti, krievu valodā arī skatīsies karti un mācīsies izrunāt visas pilsētas līdz Tomskai, jo no Zaubes visi izsūtītie nonāca galvenokārt Tomskas vai Omskas apgabalā.”
1949. gada 25.marta traģiskos notikumus atzīmēja daudzviet. Cēsīs Jaunās pils pagalmā notika svētbrīdis pie piemiņas akmens, Cēsu Sv.Jāņa luteriskajā baznīcā komunistiskā genocīda upuru piemiņas 70. gadadienai veltīts koncerts – L.Garūtas/A.Eglīša kantā-te “Dievs, Tava zeme deg”. Jaunpiebalgas novadā risinājās komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts pasākums ”Šķirts no dzimtenes un mājām”. Pārgaujas novadā bija piemiņas brīdis Stalbē. Priekuļu novadā politiski represētie iedzīvotāji tika aicināti uz kopīgu atmiņu pēcpusdienu, Raunā iedzīvotāji pulcējās kapos pie piemiņas akmens.
Komentāri