Raivis Lokmanis sev jautā: “Kāpēc izvēlējos savu biznesu?” Viņam ir zemnieku saimniecība, kurā govis neslauc. Raivis atzīstas, kad gājis mācīties uz Jāņmuižu, zinājis, ka ar lopkopību nenodarbosies. “7. klasē zināju, ka es noteikti būšu tālbraucējs šoferis,” stāsta Raivis. “Protams, neiedomājos, ka man būs sava firma, mašīnas. Jāņmuižā zināju mērķus, uz kuriem eju, man pedagogi neuzspieda neko lieku. Kādu laiku pastrādāju “Staļos”, lai nopelnītu naudu. Tad uzzināju, ka varu dabūt zemnieku saimniecību. Nodomāju, ka īstais laiks un vieta, lai nodarbotos ar kravas pārvadājumiem. Ziemā pārvadā jūras konteinerus. Otra mašīna saistīta ar ceļu būvi. Eiropas nauda ceļu būvē izskatās skaisti tikmēr, kamēr pats neesi ar to saskāries. Kāds no malas man saka: “Lūk, Raitim divas mašīnas, baigi krutais! Cilvēki jau netic, ka nav tik rožaini, kā viņi iztēlojušies. Viss kredītos, līzingos, bet es braucu! Man ir paveicies, ka varu darīt to, par ko sapņoju. Nav no rīta jāmostas ar nepatīkamām emocijām. Man nav riebuma pret darbu.
Man ir sportiska atpūta. Vasarā sezonas laikā visu dienu nobraucu ar bagijiem. Igaunijā nav tās birokrātijas, kas te, lai startētu. Tur pat var lieliski atpūsties. Arī kravu pārvadātājiem Igaunijā ir vieglāk, mums mazos uzņēmējus spiež nost, tur atbalsta. Bagijiem grūti piesaistīt sponsorus. Kur trenēties? Smilteniešiem ir trase. Cēsīs jau nav kur. Braucam pa ielām, bet tad policistiem mūs jāķer…
Es braucu pa pagasta ceļiem, bet puse pagasta ir neapmierināta ar to. Vienam putekļu par daudz, citiem troksnis par lielu. Bet mēs jau nebraucam vēlu, ap sešiem vakarā.
Kā ģimenē manu hobiju uzņem? Smags jautājums. Abi dēli uz urā! Tā īsti braucu pagājušajā sezonā. Mājniekus var saprast, jo varbūt viņos kaut kas iedzimis no tēva. Kad viņam lika izgatavot putnu būrīti, tēvs prasīja, vai kaut ko nevajag no dzelžiem.”
