“70 gadus esmu dzīvi baudījusi, tik daudz sakrāts, un to, ko zinu un jūtu, gribas pateikt,” tā tagad par dzejas rakstīšanu saka Irēna Dvinska. Bet sevi dzejā ar nelieliem pārtraukumiem viņa izsaka visu mūžu. Irēna stāsta, ka pamatskolā liela uzmanība pievērsta dzejai, tās ritmikai, analīzei. “Nu vairs to nemāca. Kādreiz bija daudzi dzejoļi no galvas jāmācās, tā arī man sirdī iekrita gan ritms, gan vēlēšanās izteikties,” stāsta Irēna.
60., 70. gados dzejniece aktīvi darbojusies Cēsu literātu apvienībā, viņas dzejoļi regulāri publicēti laikrakstos, žurnālos. Ar nopūtu Irēna atzīst, ka tagad vairs avīzes reti kad kādu dzejoli nodrukā. Bet, kad ierauga kādu savu garabērnu, tas ir laimes brīdis, kas dod stimulu un gandarījumu rakstīt vēl. “Esmu laimīga, kad kāds pasaka – man tavs dzejolis patika. Visu mūžu esmu mācījusies. Gan apmeklēju jauno autoru seminārus, gan prasīju padomu atzītiem dzejniekiem,” atklāj dzejniece un piebilst, ka labprāt piedalās dažādos sarīkojumus, lasa savus dzejoļus. Pērn Irēna piedalījās Fricim Bārdam veltītajā konkursā un ieguva pirmo vietu.
Pirms pāris gadiem dzejas cienītāji saņēma raunēnietes dzejoļu krājumu “Piederoša pie visa”. Grāmatu autore izdeva pati. Arī sakārtoja.
“Pēc pārtraukuma 80. gadu beigās atkal bija vairāk laika un sāku dzejot. Meklēju konsultantu, bet Rakstnieku savienībā tolaik viss juka un bruka. Ja akurāt vajagot, lai ejot pie Jāņa Rambas, tas mani iedrošināja. Aizsūtīju viņam dzejoļus. Viņš šo to aizrādīja, paslavēja. Tad arī ieminējos, ka gribu izdot grāmatu, bet baidos. “Neuztraucieties, nu jau vairs tā nekritizē,” viņš iedrošināja. Ķēros klāt un ar pagasta padomes un uzņēmēju atbalstu izdevu,” stāsta dzejniece. Grāmatai bija piekrišana gan savējo vidū, gan citviet Latvijā, un Irēnai mājās palikuši vien daži izdevuma eksemplāri. Kur labāku dāvanu vai piemiņai paliekošāku.
“ Izdot grāmatu – tas ir pamatīgs darbs. Nebija viegli dzejoļus sakārtot. Pētīju, kā dzejnieki krājumus kārtojuši, mācījos, kā tas darāms. Protams, ja veidotu grāmatu tagad, tā būtu pavisam citādāka,” atzīst Irēna Dvinska un piebilst, ka patiesi žēl, ka retums ir dzejas kritika, tā lieti noderētu.
Dzejniece jau domā par nākamo dzejoļu krājumu. Krājas uzmetumi, top dzejoļi. Tikai nezinātājam šķiet, ka uzrakstīt dzejoli- tāds nieks vien ir. Irēna raksta, tad slīpē, pārveido, kad liekas- nu jau dzejolis gatavs, vēl gribas ielikt kādu domu. Sarunā Irēna izsaka šaubas, kā rakstīt. Viņa, redz, dzejo pantos, ievēro ritmu, bet daudzi vairs tā nedara. “Man arī ir tādi mēģinājumi. Kolēģi atzina, ka nesaprot, bet, kad pati izlasīju priekšā, teicās visu sapratuši. Man vajag impulsu. Tas var būt kas televīzijā redzēts vai kāds grāmatā izlasīts vārds. Redzēju televīzijā, kā Serbijā atrok nogalināto kapus, uzrakstīju dzejoli. To lasot, Eduards Aivars bija izbrīnīts: ” Kur jūs to redzējāt?” Dainim Grīnvaldam iedevu dzejoļus palasīt. Viņš šķirstīja, lasīja, tad teica:” Jūs esat pilnīgi brīva?” Samulsu: ” No kā?” “No citu ietekmes.” Tam gan neticu,” domās dalās raunēniete.
Irēnai dzīvoklī daudz grāmatu. Plaukti pilni ar dzejoļu krājumiem. Viņa atzīst, ka dzejā vadzvaigzne bijusi Mirdza Ķempe, ļoti patīk Ārija Elksne , Imants Ziedonis, bet “Ojārs Vācietis, sākot ar “Tālu ceļu vēju” ir un paliek vienmēr kā mans karogs.” Ar interesi lasu jaunos dzejniekus. Cenšos viņu grāmatas nopirkt. Man patīk Edvīns Raups,” atzīst Irēna Dvinska un piebilst, ka dzejot jāmācās visu mūžu, jo tikai rakstot var gūt pieredzi.
Komentāri