Cēsnieka Valtera Kolosova un viņa draugu ceļojums uz Itāliju notika pirms diviem gadiem decembrī. Taču tas nav parasts stāsts. Jaunieši, izbraukājot Itāliju krustu šķērsu, dzīvoja skvotos, pārnakšņoja laivu piestātnēs un parciņos, uz ielas muzicēja un centās nopelnīt arī naudiņu. Piedzīvotā un atmiņu palicis daudz… Gatavošanās tālajam ceļam
Valters atceras, ka ideja doties uz Itāliju radusies pavisam nejauši.
“Man bija vārda dienas svinības, uz kurām ieradās arī draugs Zivs. Viņš līdzi bija uzaicinājis arī savus draugus no Itālijas – Robiju un Frančesku. Tā mēs trīs dienas patusējām, bet, prom braucot, Robijs un Frančeska aicināja ciemos uz Itāliju – Turīnu. Toreiz pasmējāmies: “Labi, labi!”, bet pēc pāris mēnešiem salasījāmies četru cilvēku kompānija – es, Zivs, Zaķis un Baiba, nopirkām biļetes uz Itāliju. Izdomājām, lai brauciens būtu interesantāks un jautrāks, uztaisīt arī kaut kādu ekšenu (piedzīvojumu – aut.) un mēģināt nedaudz nopelnīt naudiņu. Jau mājās sagatavojām nelielu priekšnesumu. Mēs spēlējām, bet Baiba ar lelli rādīja teātri. Bijām gatavi doties ceļā. Galamērķis bija Turīna – ciemošanās pie Robija un Frančeskas, kā arī ideja veiksmes gadījumā nopelnīt naudu dzīvošanai,” atceras Valters. Apmešanās skvotos
Rīgā jaunieši iekāpa lidmašīnā un devās ceļā. Latvijā tobrīd, kā jau īstenā ziemā, bija ļoti auksts, bet Romā sagaidījusi saulīte un jauks laiks.
“Bijām nolēmuši pāris dienas pirms došanās uz Turīnu uzturēties Romā. Iepriekš internetā bijām pameklējuši, kur Romā var apmesties tādi ceļotāji kā mēs. Nejauši trāpījām uz skvotu listi, kur parādījās visi Itālijas skvoti, arī Romas. Adrese mums bija, prasījām, kā var aizbraukt. Bez biļetēm iekāpām tramvajā un laimīgi atradām meklēto skvotu, kurā mums laipni arī atļāva pāris dienas padzīvot,” stāsta Valters un skaidro, ka skvots ir kaut kas līdzīgs kultūras centram. Tikai tas nepieder ne pašvaldībai, ne kam citam, bet vienkārši radoši domājošiem cilvēkiem.
“Pat īsti ne jauniešiem. Tur par mums jaunāku gandrīz nebija. Mūsu skvots atradās lielā bumbu patvertnē, kas senos laikos celta, lai daļai Romas iedzīvotāju kara laikā būtu, kur patverties. Tas atradās lielā aplokā, kam apkārt bija apmēram četrus metrus augsta sēta. To vēl apjoza neliels kanāls. Gluži kā īsta pils. Ir vietējie, kuri vienkārši tur dzīvo, ir tādi, kuri pa dienu nāk darboties. Ieeja skvotā tikai pa vieniem vārtiem, kuri ir aizslēgti, iekšā laiž cilvēkus, kuri šai vietai kaut kā piederas. Piemēram, cilvēki, kuri nodarbojas ar savu ideju īstenošanu. Tur ir pašiem sava ēdnīca, notiek dažādas nodarbības – dejas, teātris. Cilvēki tur taisa savu mākslu un tusiņos to prezentē. Pašiem sava pilsēta pilsētā. Katru nedēļas nogali rīko milzīgus pasākumus – modes skates, tirdziņus. Ir grūti izstāstīt par visu, ar ko viņi tur nodarbojas. Tas, protams, nav vienīgais skvots Itālijā un pat ne Romā. Arī pasaulē tādu ir tūkstošiem,” stāsta puisis un piebilst, ka vēlāk uzzinājis, ka zem zemes vēl divos stāvos ir tādas pat telpas. Valters, rādot bildes, vēl atgādina, ka Romā kaķi dzīvojot savvaļā. Kāds iedod ēst, un nav nekādu problēmu. Arī viņu skvotā bijis ap 20 kaķu. Roma un pirmās nesaskaņas
Pirmās pāris dienas jaunieši veltījuši Romas apskatei. Lai arī tās bijušas lietainas, tomēr salīdzinājumā ar Latviju – siltas.
“Bija pienācis laiks ķerties arī pie muzicēšanas. Sākums bija jocīgs, nevarējām atrast īsto vietu. Sezona beigusies, tūristu nav. Taču neviens mums neaizrādīja un neaiztika. Bungājām pat pie Kolizeja, un neviens mums pat īsti uzmanību nepievērsa. Beigās apmetāmies pie vienas stacijas, kur pulcējās ļoti daudz cilvēku. Pirmo naudiņu sapelnījām, bet tās nebija tik daudz, kā bijām cerējuši. Pa trijām, četrām stundām mums uz četriem cilvēkiem sanāca apmēram desmit eiro. Par šo naudiņu pāris dienas varējām izvilkt. Daži gan sūrojās: “Kāpēc tik maz?” Cits par to vairāk pārdzīvoja, cits mazāk. Nākamajā reizē izdomājām sadalīties divās grupās, bet nopelnījām apmēram tikpat. Jā, naudiņa it kā ir, bet tas nozīmē – visu dienu jāsēž un kaut kas jādara. Sākās, protams, pirmās nesaprašanās. Tiem, kuri bija par daudz sadomājušies, ka braucam pelnīt naudu, nevis atpūsties, bija grūti samierināties ar šo nelielo neveiksmi. Sākās nelieli strīdi. Jā, nebija vairs tāds čils (atmosfēra – aut.) kā sākumā. Trešo reizi vēl aizgājām pakoncertēt, bet tad metām mieru,” atceras Valters un piebilst, ka nav domājis, ka tas tik ātri pajuks. Pirmajā klasē par zaķi
Jaunieši atvadījušies no Romas un nolēmuši beidzot doties uz Turīnu pie draugiem.
“Turīna no Romas ir apmēram 700 kilometrus. Man, Zivim un Zaķim naudiņa vēl bija, Baibai, izrādījās, naudas nav vispār. Viņa bija domājusi, ka naudu Romā ātri sapelnīsim. Bet pēdējo naudu iztērēt par biļetēm, kas Itālijā ir ļoti dārgas, nebijām ar mieru. Mazs ceļa posms izmaksā apmēram 30 līdz 40 eiro. Nolēmām, ka stopēsim. Bet problēmas sagādāja ārā tikšana no Romas. Tā ir tik milzīga, ka nočakarējāmies pusi dienas, bet ārā tikt nevarējām. Iekāpām vilcienā, kas iet tālāk no pilsētas centra. Izbraucām diezgan tālu no Romas, bet tik un tā izrādījās, ka vēl esam Romā. Braucām atkal atpakaļ uz centru, jautājām vietējiem, kā un ar ko vieglāk var izkļūt no pilsētas. Mums ieteica vilcienu. Tā arī darījām. Sameklējām maršrutu Roma – Turīna un kāpām iekšā. Vilcienam bija tāds ātrums, ka ausis spiedās ciet. Bijām nobraukuši apmēram 40 minūtes, kad pēkšņi aiz muguras izdzirdēju nākam sievieti un kaut ko prasām. Tajā mirklī man sirds pa muti lēca ārā no uztraukuma – nāk kontrole. Viņa pienāca un jautāja: “Cepumiņus? Limonādīti?” Pie sevis nodomāju: “Kādi cepumiņi, kāda limonāde?” Viņa vēl uzmācīgi man pārjautāja, kādēļ atsakos. Pabrīnījās un aizgāja. Skatos, citi ņem un neko nemaksā. Sievietei atpakaļ nākot, jautāju, vai par to nav jāmaksā. Sieviete atbildēja, ka ne. Nu , protams, mēs, latvieši, arī cepumiņus un limonādīti paņēmām un priecīgi braucām tālāk. Bijām nobraukuši jau pusotru stundu, kad kontrole tomēr nāca. Reakcija kontrolierei bija apmēram tāda: “ Ak Dievs, jums nav biļetes! Ārprāts, te taču ir pirmā klase! Ejiet vismaz uz otro!” Labi, piecēlos, lai dotos prom, un aiz manis vēl tādi trīs piecēlās: “Labi, tad mēs arī iesim uz otro klasi.” Pēc divdesmit minūtēm kontroliere pie mums atnāca. Nošausminājās un izsēdināja no vilciena. Problēmas ar policiju vai ko tādu nebija. Taču kāds prieks – bijām ietrāpījuši superīgā vilcienā, kas bija ekspresis, un nobraukuši vairāk nekā pusceļu. Tikai tāds sīkums, ka nakts vidū bijām kaut kur, nezin kur. Tad sākās, kurš tūlīt uz Latviju stopēs, kurš vēl ko darīs. Bet tomēr kaut kā vienojāmies, nomierinājāmies, paēdām un gaidījām nākamo vilcienu. Sapratām, ka nevajag kāpt eksprešos, bet nedaudz švakākos vilcienos. Pa vidu apskatījām dažādas lielākas un mazākas Itālijas pilsētas. Naktī aizstaigājām līdz Pizas tornim. Nakts, neviena cilvēka. Forši. Tā ar septiņiem, astoņiem vilcieniem aizbraucām līdz Turīnai un beidzot satikām draugus. Par godu mums bija noorganizēta ballīte, kas notika 150 kilometrus no Turīnas kalnos. Apmēram 1500 metru augstumā kāpām kalnos. Ausis nedaudz spiedās ciet, bet gaiss tīrs un svaigs. Bija mums diskotēka, meitenes taisīja uguns šovu, ko līdz tam nebiju redzējis. Laiku katrā ziņā pavadījām interesanti,” atminas puisis un stāsta, ka Robijs un Frančeska ir brīvmākslinieki, kuri gadā kādus četrus mēnešus strādā, sapelna naudu un tad atpūšas, apceļojot pasauli. Ceļš uz Sicīliju
Jaunieši Turīnā nodzīvojuši divas nedēļas, iepriekš nedēļu Romā. Laiks pagājis, naudiņas nav. Domājuši, ko darīt tālāk.
“Uz mājām? Nē! Tad izrādījās, ka lētās biļetes uz Latviju var dabūt tikai pēc trim nedēļām. Nolēmām, ka uz draugu kakla vairs nedzīvosim un paši kaut kur dosimies. Ar Baibu un Zaķi kopā braukt negribējām. Zaķis palika turpat, spēlēja bundziņas un pelnīja naudiņu, bet Baiba devās tālāk viena pati iekarot Itāliju. Mēs ar Zivi sarunājām, ka no Turīnas – Itālijas pašiem ziemeļiem – dosimies uz Sicīliju – Itālijas dienvidiem. Tāpat ar vilcieniem. Tā mums ar Zivi sākās ceļojums 4,5 tūkstošu kilometru garumā uz Sicīliju un atpakaļ.
Vilciens visu laiku brauca apmēram piecus metrus no jūras. Pilsētiņās, ciematiņos, kuros vēlējāmies, papeldējāmies jūriņā, pasauļojāmies vai vienkārši pabaudījām vietējo gaisotni. Pirmo nakti pārlaidām mazas pilsētiņas ostā. Precīzāk sakot, laivā. Neviens sūdzības necēla. Parasta laiva, viss ok. Bieži vien ceļš bija ļoti nogurdinošs. Mūs ļoti bieži izmeta no vilcieniem. Bet tā it kā nebija problēma, jo vilcieni kursē ik pa pusstundai. Florence, Piza, kur vienu nakti pārlaidām pie Pizas torņa sētas. Romā vēl pāris dienas notusējām. Pa nakti palikām jau zināmajā skvotā, kur mūs labprāt uzņēma. Dodoties tālāk uz Itālijas dienvidiem, pie jūras atradām vecu laivu piestātni, kura pāris gadus jau stāvēja tukša un neizmantota. Tajā nodzīvojām pāris dienas, peldējāmies, pakāpelējām pa kalniem,” stāsta Valters un piebilst, ka visa ceļojuma laikā, kurš bija ilgāks par mēnesi, picu gan ēdis tikai divas reizes. Kāpēc tā sanācis, viņš nezina, bet abas esot bijušas labas. Sicīlijas mēnestiņš
Puiši nonāca Sicīlijā, bet, kā stāsta Valters, no trim nedēļām Itālijā lejup braukuši divas. Sapratuši, ja tikpat ilgi nāksies braukt uz augšu, nepaspēs uz lidmašīnu.
“Jā, Sicīlijā tik vien kā paskatījāmies uz vietējo mēnestiņu. Bija nakts, debesīs bija jauks mēnestiņš. Pa nakti palikām parkā. No rīta sēdāmies vilcienā, lai dotos atkal augšup. Atpakaļceļš bija interesants. Bijām noguruši no ārā mešanas. Viens puisis mums iedeva lidmašīnas biļeti no Sicīlijas uz Pizu. Paņēmām. Kad vilcienā nāca konduktors, mēģinājām stāstīt, ka mums bija nopirktas biļetes uz lidmašīnu, bet nokavējām. Teicām, ka naudas vilciena biļetēm vairs nesanāca, bet mums jānokļūst tur un tur. Ieveda mūs būcenī, kur priekšā sēdēja vēl tādi četri džekiņi kā mēs. Atceros, konduktore lasa mūsu biļetes, izlasa vārdu un jautā: “Ak, itāļi?” Taču tā vietā, lai mūs izmestu ārā, sarunāja ar nākamo vilcienu, lai mūs aizved tālāk. Nepagāja ne divas diennaktis, un no Sicīlijas bijām Turīnā. Iepriekš braucām divas nedēļas. Mājās, atkal mājās
Turīnā abi puiši satikuši Zaķi. Pāris dienas vēl padzīvojuši, atvadījās no itāļu draugiem un tāpat par zaķi sēdās vilcienā, lai dotos uz lidostu.
“Baiba ar mums kopā neatgriezās. Pēc pēdējām ziņām dzirdēts, ka viņa tiešām aizbrauca uz Sicīliju un palika tur. Atrada savu laimi un tur dzīvo. Mēs trijatā atgriezāmies Latvijā. Izkāpām Rīgā lidostā, un mūs sagaidīja mīnus 18 grādu sals. Bet mēs plānos džemperīšos.
Ceļojums bija interesants. Viens otru pārbaudījām, attiecības mūsu starpā noteikti mainījās. Iedomājies, mēs ar Zivi vairāk nekā mēnesi metra attālumā viens no otra. Bet tā iegūst draugus, īstus draugus, ar kuriem, zini, vari doties izlūkos…” atzīst Valters.
Komentāri