Aprīlis ir laiks, kad ziemas sporta veidu pārstāvji atvelk elpu pēc smagās sezonas, lai maijā ar jaunu sparu sāktu gatavoties nākamajai. „Druva” izmantoja šo brīdi, lai aicinātu uz sarunu vienu no mūsu rajona biatlonistiem, Latvijas izlases jaunāko dalībnieku Kasparu Dumbri, kuram aizvadītā sezona bija pirmā pieaugušo konkurencē. Desiņu smarža trasē
Aizvadītā sezona sportistam svaigā atmiņā, tāpēc saruna rit galvenokārt par un ap biatlonu.
– Kā vērtē savus šīs sezonas startus?
– Man bija mērķis cīnīties par iekļūšanu pamatsastāvā. Tas izdevās, un uzskatu, ka startēju savu iespēju robežās. Manuprāt, pat pietiekami labi, ņemot vērā, ka šis bija pirmais pilnais gads augstākajā līmenī. Spēkus pieaugušo konkurencē esmu izmēģinājis arī agrāk, bet tas aprobežojās ar startu vienā Pasaules kausa posmā, toties šī bija garā sezona. Līdz gadu mijai startēju trijos Eiropas kausa posmos, jo netiku pamatsastāvā, bet pēc tam, kā sāku, tā līdz marta vidum piedalījos visos Pasaules kausa posmos.
– Atšķirība starp junioru konkurenci un pieaugušajiem ir liela?
– Protams, līmenis ir krietni augstāks un profesionālāks. Ja, zaudējot līderim divas, divarpus minūtes, junioros varēju iekļūt divdesmitniekā, pieaugušo konkurencē priekšā ir jau sportisti sešdesmit. Konkurence ļoti blīva, visu izšķir sekundes desmitdaļas un simtdaļas. Neizšausi tu, izšaus cits.
– Aizvadīts arī tavs pirms Pasaules čempionāts pieaugušo līmenī.
– Jā, tie ir pavisam citi ātrumi, citas emocijas un daudz lielāki skatītāju pūļi. Skatītājiem nevajadzētu ietekmēt sniegumu, bet nemaz nejust viņus nevar. Piemēram, Vācijā Pasaules kausā turpat blakus trasei kurās ugunskurs, cepas desiņas, silst karstvīns, aromāts veļas pāri trasei. Reizēm pat tā, ka aizsitas elpa. Kad esi koncentrējies distancei, smaržu izjūta ir ļoti saasināta, un katrs sīkums var traucēt.
Vācijā skatītāji ļoti mīl biatlonu. Stadionā ir tūkstoši, valda liels troksnis. Jācenšas atslēgties, koncentrējoties tikai un vienīgi savam uzdevumam.
– Satraukums pasaules mačos ir lielāks?
– Ir, ko tur liegties. Bet nedrīkst tam ļauties. Ja ļaujies, sevi sadedzini, iztērē spēkus, un labuma nekāda. Sev cenšos iestāstīt, ka nav ko satraukties, jāiet un jādara. Pirms starta nevar izdomāt, darīšu tā vai šitā. Situācijas distancē mainās ik pa minūtei, un jābūt gatavam dažādiem pavērsieniem. Jāmēģina aizmukt no satraukuma, bet ne vienmēr tas izdodas.
Ierocis jājūt gluži kā meitene
– Latvijas biatlonistu vājais punkts ir šaušana. Kāpēc?
– Tas jāskatās kompleksi. Kad saiet pirmā šaušana, gribas skriet līdzi līderiem. Tu nodzen sevi, un nākamajā šautuvē vairs nevari izšaut. Jāprot nobremzēt. Man šogad vairākas reizes tā bija stafetē, un teikšu, grūti savaldīties, lai neskrietu līdzi pārējiem, bet koncentrētos uz šaušanu. Var jau skriet, lai nezaudētu sekundes desmit, bet nākamajā šautuvē tās zaudēsi ar uzviju, riņķodams soda aplī.
– Vai slavenā pauze pirms pēdējā šāviena ir obligāts noteikums?
– Nē, tā nav, lai gan lielākā daļa pauzi ietur. Manuprāt, labāk iztikt bez tās. Ja četri pirmie šāvieni izšauti vienā ritmā, arī pēdējo tādā pašā garā vajadzētu turpināt. Jo liela daļa, kas pauzi ievēro, tomēr aizšauj garām. Tad kāpēc gaidīt? Pa to laiku jau daļa soda apļa būtu veikta.
– Vai netrāpīts pirmais šāviens ietekmē turpmāko šaušanu?
– Jāmāk savākties, momentā apsmadzeņot visas darbības, kas bijis nepareizi, ko mainīt. Varbūt esmu pieļāvis kļūdu, kas varētu atkārtoties nākamajā šāvienā. Lēmums jāpieņem sekundes simtdaļās. Biatlons ir ne tikai fizisks, bet arī domājošs sporta veids, jo ne velti saka, ka biatlonā startē intelektuāļi. Par kļūdām var domāt, veicot nākamo apli. Bieži vien kļūdu arī atrodi. Šaujot stāvus, to vieglāk fiksēt, tad labāk jūt, kur aizšauj garām. Šajā šaušanā pulsācija ir tik liela, ka ierocis rokās gluži vai kratās. Tad īstajā brīdī tas jāievada mērķī un jānospiež gailis. Ir apmēram pussekunde, kad šautene iet cauri mērķim, un jāpaspēj īstajā brīdī izšaut. Ja nepaspēj vai izšauj ātrāk, lode lido mērķim garām.
– Skatoties biatlonu televīzijā, radies priekšstats, ka individuālajās distancēs šaut vieglāk, jo tad dalībnieku šautuvē mazāk. Bet, kad stafetē iebrauc visi reizē un šauj, jābūt lielai savaldībai, lai koncentrētos šaušanai.
– Jābūt daudzu gadu rūdījumam, lai iemācītos atslēgties no apkārtējā un redzētu tikai savu mērķi. Cenšos nepievērst ne mazāko uzmanību tam, kā citi šauj, ir tikai mani pieci mērķi, patronas un šaušana. Tiklīdz sāksi domāt, kas notiek citur, nevarēsi vairs koncentrēties uz savu mērķi.
Vistrakākais bija Rūpoldingā, kad no rīta man pateica, ka būs jāstartē, jo pirmā etapa veicējs Edgars (Piksons. J.G.) bija saslimis. Piedalījās 25 komandas. Kad visi reizē ienāca šautuvē un sāka bliezt! Šautuve burtiski vārījās, un sajūta tiešām bija dīvaina. Bija jāmāk saņemties un izšaut.
– Precīzi šaut var iemācīties, vai tas tomēr ir talants?
– Tas ir talants, bet līdz kaut kādam līmenim to var arī iemācīties. Neuzskatu, ka esmu talants, tāpēc esmu šaušanā ielicis lielu darbu. Var mācīties, analizēt, izdarīt secinājumus, atkal mācīties un nonākt līdz noteiktam līmeni. Ar savu ieroci jāsarod, daudz laika jāpavada tukššaušanā. Ierocis jājūt, gluži kā meitene pie sāniem.
Katram biatlonistam ierocis ir īpaši pielāgots, ņemot vērā ļoti dažādas, pat vissīkākās nianses. Paiet vairāki mēneši, līdz izdodas ar to sarast. Ar ieroci jāstrādā daudz. Galvenais darbs ir tā dēvētajos sausajos treniņos, kad izstrādā kustības, līdz viss notiek automātiski. Sacensībās, iebraucot šautuvē, sportists neskatās uz ieroci, viņš paskatās uz mērķi, rokas automātiski paņem šauteni, nomaina aptveres, pieliek pie pleca, un ierocis ir pret mērķi.
– Šajā sezonā esi kļuvis par stabilu stafetes komandas dalībnieku, biji viens no veiksmīgākajiem šāvējiem. Vai stafete uzliek lielāku atbildību?
– Tā ir, bet par to nevajadzētu domāt. To pat nedrīkst darīt. Jādara tas, ko māki, necenšoties pārlēkt sev pāri. Parasti pārcenšanās ne pie kā laba nenoved. Vienkārši jānoskaņojas, ka finišs būs nevis pēc mana etapa, bet tad, kad visi četri būs finišējuši. Viens šāviens garām nenozīmē, ka viss beidzies. Stafetē taču ir trīs papildpatronas, un visu var saglābt.
Desmit stundas dienā biatlonam
– Biatlonā esi jau gandrīz desmit gadus. Kad pieņēmi lēmumu, ka veltīsi sevi profesionālajam sportam?
– Pirms četriem gadiem, kad sāku trenēties pie Vitālija Urbanoviča. Izlēmu izmēģināt īstenot sevi sportā, un pagaidām turos. Viegli tas nav, nepieciešama ļoti liela pašatdeve, bet apzinos, ja esmu izvēlējies šo profesionālo līmeni, pārējais jāatliek otrajā plānā. Protams, ja gribu sasniegt rezultātu, bet citādi nav vērts ziedot tam laiku. Tad labāk mācīties vai strādāt.
– Nebaida, ka pēc profesionālā sporta beigšanas tev nebūs ne augstākās izglītības, ne darba?
– Tā nav. Jau pabeigti divi kursi Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc sezonas ir divi mēneši, kad cenšos nokārtot mācību lietas, lai kaut nedaudz pavirzītos uz priekšu. Tas vajadzīgs arī tāpēc, lai smadzenes neatrofējas. Ir svarīgi kaut uz brīdi mainīt vidi, aizmirst par biatlonu un pieslēgties mācībām. Sezonā tam neatliek laika, jo režīms ļoti blīvs un piepildīts. Septiņos ceļos, tad rīta rosme, paēdu brokastis, sakravāju mantas un dodos uz rīta treniņu. Mājās pārrodos ap vieniem. Vēl jāizvingrojas, jāiztīra ierocis, seko pusdienas. Pēc tam, gribi vai negribi, apmēram divas stundas diendusa. Tai seko otrs treniņš no četriem līdz sešiem. Tad brīvais laiks padarboties ar ieroci, pēc tam vakariņas. Dienas beigās vairs nav spēka domāt par mācībām.
– Un tā katru dienu? Kādreiz no rītiem neiezogas domas – varbūt ne?
– Tam jāmāk tikt pāri. Grūtākais posms, kad līdz sacensībām vēl tālu. Tad nav viegli atrast motivāciju. Reizēm tiešām iedomājies – varbūt nevajag? Bet nedrīkst par to domāt, jāceļas un jādara.
– Sezonā ilgu laiku nākas būt prom no mājām.
– Jā, šis gads man bija īstas ugunskristības. No oktobra sākuma līdz 24. aprīlim mājās biju četras dienas ap Ziemassvētkiem un četras dienas februāra beigās. Un viss. Viegli nav, bet, kad sācies sacensību karuselis, par to nedomā. Jāsaprot, kāpēc es tur esmu, kam man tas vajadzīgs, tad viss notiek. Ja ielaid sevī domu, ka grūti, ka varbūt nevajag, droši vien nav patīkami. Situācija jāpieņem, kāda tā ir, citādi sasniegt augstu rezultātu nav iespējams
– Vajadzīga taču arī atslodze?
– Tā jāmeklē pašam. Reizēm aiz-eju kalnos pastaigāties vai aizbraucu uz pilsētu un pastaigāju pa veikaliem, lai vismaz vienu dienu biatlonu izsvītrotu no prāta.
– Kā sadzīvo ar to, ka visu sezonu apkārt vieni un tie paši cilvēki?
– Protams, pēc kāda laika tas ir pārbaudījums komandai, savstarpējai sapratnei, bet ar to jāmāk sadzīvot. Mēs taču neesam bērni, jāsaprot, ka esam komanda. Nekur viens no otra neaizmuksim. Komandas gars ir liela daļa no panākumiem, tas pozitīvi noskaņo treniņiem, sacensībām.
– Nav kādreiz doma, ka, visu ziedojot sportam, garām pagājuši tusiņi, disenes?
– Tāpat jau kādreiz aizeju uz kādu tusiņu, lai atpūstos. Visi esam cilvēki. Nevar ziedoties tikai un vienīgi sportam, ka ne man disenes, ne uz meitenēm skatīšos. Tā var izturēt dažus mēnešus. Visam jābūt līdz-svarā. Ja desmit stundas dienā ir biatlona laiks, vēl nezin cik sapņos nosapņots, ir nepieciešams arī kāds atslodzes brīdis.
– Vai domās kādreiz esi sevi iedomājies Vankūverā, nākamajās olimpiskajās spēlēs?
– Jā, tas ir pietiekami liels mērķis, bet svarīgi, vai ir mērķis tikai piedalīties, vai sacensties. Piedalīties var jebkurš, es gribu sacensties! Negribētu aizbraukt tikai, lai startētu, atbrauktu mājās un lasītu presē kādu sensacionālu rakstu, ka latvieši atkal aizbraukuši tikai piedalīties. Daudzi nesaprot, ka nav viegli iekļūt labāko pulkā. Visiem liekas, ja neesi trijniekā, nebija jēgas piedalīties. Konkurence ir tik liela, ka, lai iekļūtu starp 60 labākajiem, ļoti smagi jāstrādā. Spožs piemērs ir kausa izcīņas posms Lahti, Somijā. Francijas biatlonists Furkade vienā disciplīnā izcīnīja otro vietu, bet nākamajā posmā palika ārpus labāko sešdesmitnieka un zaudēja pat man. Tādu piemēru ir ļoti daudz. Vairs nav tā, ka par vietu sešniekā var cīnīties 30 sportisti, skaits palielinājies līdz kādiem 70.
Komentāri