Ceturtdiena, 18. jūlijs
Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs, Alekss

Necenšoties pārlēkt sev pāri

Druva
23:00
20.04.2007
5

Aprīlis ir laiks, kad ziemas sporta veidu pārstāvji atvelk elpu pēc smagās sezonas, lai maijā ar jaunu sparu sāktu gatavoties nākamajai. „Druva” izmantoja šo brīdi, lai aicinātu uz sarunu vienu no mūsu rajona biatlonistiem, Latvijas izlases jaunāko dalībnieku Kasparu Dumbri, kuram aizvadītā sezona bija pirmā pieaugušo konkurencē. Desiņu smarža trasē

Aizvadītā sezona sportistam svaigā atmiņā, tāpēc saruna rit galvenokārt par un ap biatlonu.

– Kā vērtē savus šīs sezonas startus?

– Man bija mērķis cīnīties par iekļūšanu pamatsastāvā. Tas izdevās, un uzskatu, ka startēju savu iespēju robežās. Manuprāt, pat pietiekami labi, ņemot vērā, ka šis bija pirmais pilnais gads augstākajā līmenī. Spēkus pieaugušo konkurencē esmu izmēģinājis arī agrāk, bet tas aprobežojās ar startu vienā Pasaules kausa posmā, toties šī bija garā sezona. Līdz gadu mijai startēju trijos Eiropas kausa posmos, jo netiku pamatsastāvā, bet pēc tam, kā sāku, tā līdz marta vidum piedalījos visos Pasaules kausa posmos.

– Atšķirība starp junioru konkurenci un pieaugušajiem ir liela?

– Protams, līmenis ir krietni augstāks un profesionālāks. Ja, zaudējot līderim divas, divarpus minūtes, junioros varēju iekļūt divdesmitniekā, pieaugušo konkurencē priekšā ir jau sportisti sešdesmit. Konkurence ļoti blīva, visu izšķir sekundes desmitdaļas un simtdaļas. Neizšausi tu, izšaus cits.

– Aizvadīts arī tavs pirms Pasaules čempionāts pieaugušo līmenī.

– Jā, tie ir pavisam citi ātrumi, citas emocijas un daudz lielāki skatītāju pūļi. Skatītājiem nevajadzētu ietekmēt sniegumu, bet nemaz nejust viņus nevar. Piemēram, Vācijā Pasaules kausā turpat blakus trasei kurās ugunskurs, cepas desiņas, silst karstvīns, aromāts veļas pāri trasei. Reizēm pat tā, ka aizsitas elpa. Kad esi koncentrējies distancei, smaržu izjūta ir ļoti saasināta, un katrs sīkums var traucēt.

Vācijā skatītāji ļoti mīl biatlonu. Stadionā ir tūkstoši, valda liels troksnis. Jācenšas atslēgties, koncentrējoties tikai un vienīgi savam uzdevumam.

– Satraukums pasaules mačos ir lielāks?

– Ir, ko tur liegties. Bet nedrīkst tam ļauties. Ja ļaujies, sevi sadedzini, iztērē spēkus, un labuma nekāda. Sev cenšos iestāstīt, ka nav ko satraukties, jāiet un jādara. Pirms starta nevar izdomāt, darīšu tā vai šitā. Situācijas distancē mainās ik pa minūtei, un jābūt gatavam dažādiem pavērsieniem. Jāmēģina aizmukt no satraukuma, bet ne vienmēr tas izdodas.

Ierocis jājūt gluži kā meitene

– Latvijas biatlonistu vājais punkts ir šaušana. Kāpēc?

– Tas jāskatās kompleksi. Kad saiet pirmā šaušana, gribas skriet līdzi līderiem. Tu nodzen sevi, un nākamajā šautuvē vairs nevari izšaut. Jāprot nobremzēt. Man šogad vairākas reizes tā bija stafetē, un teikšu, grūti savaldīties, lai neskrietu līdzi pārējiem, bet koncentrētos uz šaušanu. Var jau skriet, lai nezaudētu sekundes desmit, bet nākamajā šautuvē tās zaudēsi ar uzviju, riņķodams soda aplī.

– Vai slavenā pauze pirms pēdējā šāviena ir obligāts noteikums?

– Nē, tā nav, lai gan lielākā daļa pauzi ietur. Manuprāt, labāk iztikt bez tās. Ja četri pirmie šāvieni izšauti vienā ritmā, arī pēdējo tādā pašā garā vajadzētu turpināt. Jo liela daļa, kas pauzi ievēro, tomēr aizšauj garām. Tad kāpēc gaidīt? Pa to laiku jau daļa soda apļa būtu veikta.

– Vai netrāpīts pirmais šāviens ietekmē turpmāko šaušanu?

– Jāmāk savākties, momentā apsmadzeņot visas darbības, kas bijis nepareizi, ko mainīt. Varbūt esmu pieļāvis kļūdu, kas varētu atkārtoties nākamajā šāvienā. Lēmums jāpieņem sekundes simtdaļās. Biatlons ir ne tikai fizisks, bet arī domājošs sporta veids, jo ne velti saka, ka biatlonā startē intelektuāļi. Par kļūdām var domāt, veicot nākamo apli. Bieži vien kļūdu arī atrodi. Šaujot stāvus, to vieglāk fiksēt, tad labāk jūt, kur aizšauj garām. Šajā šaušanā pulsācija ir tik liela, ka ierocis rokās gluži vai kratās. Tad īstajā brīdī tas jāievada mērķī un jānospiež gailis. Ir apmēram pussekunde, kad šautene iet cauri mērķim, un jāpaspēj īstajā brīdī izšaut. Ja nepaspēj vai izšauj ātrāk, lode lido mērķim garām.

– Skatoties biatlonu televīzijā, radies priekšstats, ka individuālajās distancēs šaut vieglāk, jo tad dalībnieku šautuvē mazāk. Bet, kad stafetē iebrauc visi reizē un šauj, jābūt lielai savaldībai, lai koncentrētos šaušanai.

– Jābūt daudzu gadu rūdījumam, lai iemācītos atslēgties no apkārtējā un redzētu tikai savu mērķi. Cenšos nepievērst ne mazāko uzmanību tam, kā citi šauj, ir tikai mani pieci mērķi, patronas un šaušana. Tiklīdz sāksi domāt, kas notiek citur, nevarēsi vairs koncentrēties uz savu mērķi.

Vistrakākais bija Rūpoldingā, kad no rīta man pateica, ka būs jāstartē, jo pirmā etapa veicējs Edgars (Piksons. J.G.) bija saslimis. Piedalījās 25 komandas. Kad visi reizē ienāca šautuvē un sāka bliezt! Šautuve burtiski vārījās, un sajūta tiešām bija dīvaina. Bija jāmāk saņemties un izšaut.

– Precīzi šaut var iemācīties, vai tas tomēr ir talants?

– Tas ir talants, bet līdz kaut kādam līmenim to var arī iemācīties. Neuzskatu, ka esmu talants, tāpēc esmu šaušanā ielicis lielu darbu. Var mācīties, analizēt, izdarīt secinājumus, atkal mācīties un nonākt līdz noteiktam līmeni. Ar savu ieroci jāsarod, daudz laika jāpavada tukššaušanā. Ierocis jājūt, gluži kā meitene pie sāniem.

Katram biatlonistam ierocis ir īpaši pielāgots, ņemot vērā ļoti dažādas, pat vissīkākās nianses. Paiet vairāki mēneši, līdz izdodas ar to sarast. Ar ieroci jāstrādā daudz. Galvenais darbs ir tā dēvētajos sausajos treniņos, kad izstrādā kustības, līdz viss notiek automātiski. Sacensībās, iebraucot šautuvē, sportists neskatās uz ieroci, viņš paskatās uz mērķi, rokas automātiski paņem šauteni, nomaina aptveres, pieliek pie pleca, un ierocis ir pret mērķi.

– Šajā sezonā esi kļuvis par stabilu stafetes komandas dalībnieku, biji viens no veiksmīgākajiem šāvējiem. Vai stafete uzliek lielāku atbildību?

– Tā ir, bet par to nevajadzētu domāt. To pat nedrīkst darīt. Jādara tas, ko māki, necenšoties pārlēkt sev pāri. Parasti pārcenšanās ne pie kā laba nenoved. Vienkārši jānoskaņojas, ka finišs būs nevis pēc mana etapa, bet tad, kad visi četri būs finišējuši. Viens šāviens garām nenozīmē, ka viss beidzies. Stafetē taču ir trīs papildpatronas, un visu var saglābt.

Desmit stundas dienā biatlonam

– Biatlonā esi jau gandrīz desmit gadus. Kad pieņēmi lēmumu, ka veltīsi sevi profesionālajam sportam?

– Pirms četriem gadiem, kad sāku trenēties pie Vitālija Urbanoviča. Izlēmu izmēģināt īstenot sevi sportā, un pagaidām turos. Viegli tas nav, nepieciešama ļoti liela pašatdeve, bet apzinos, ja esmu izvēlējies šo profesionālo līmeni, pārējais jāatliek otrajā plānā. Protams, ja gribu sasniegt rezultātu, bet citādi nav vērts ziedot tam laiku. Tad labāk mācīties vai strādāt.

– Nebaida, ka pēc profesionālā sporta beigšanas tev nebūs ne augstākās izglītības, ne darba?

– Tā nav. Jau pabeigti divi kursi Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc sezonas ir divi mēneši, kad cenšos nokārtot mācību lietas, lai kaut nedaudz pavirzītos uz priekšu. Tas vajadzīgs arī tāpēc, lai smadzenes neatrofējas. Ir svarīgi kaut uz brīdi mainīt vidi, aizmirst par biatlonu un pieslēgties mācībām. Sezonā tam neatliek laika, jo režīms ļoti blīvs un piepildīts. Septiņos ceļos, tad rīta rosme, paēdu brokastis, sakravāju mantas un dodos uz rīta treniņu. Mājās pārrodos ap vieniem. Vēl jāizvingrojas, jāiztīra ierocis, seko pusdienas. Pēc tam, gribi vai negribi, apmēram divas stundas diendusa. Tai seko otrs treniņš no četriem līdz sešiem. Tad brīvais laiks padarboties ar ieroci, pēc tam vakariņas. Dienas beigās vairs nav spēka domāt par mācībām.

– Un tā katru dienu? Kādreiz no rītiem neiezogas domas – varbūt ne?

– Tam jāmāk tikt pāri. Grūtākais posms, kad līdz sacensībām vēl tālu. Tad nav viegli atrast motivāciju. Reizēm tiešām iedomājies – varbūt nevajag? Bet nedrīkst par to domāt, jāceļas un jādara.

– Sezonā ilgu laiku nākas būt prom no mājām.

– Jā, šis gads man bija īstas ugunskristības. No oktobra sākuma līdz 24. aprīlim mājās biju četras dienas ap Ziemassvētkiem un četras dienas februāra beigās. Un viss. Viegli nav, bet, kad sācies sacensību karuselis, par to nedomā. Jāsaprot, kāpēc es tur esmu, kam man tas vajadzīgs, tad viss notiek. Ja ielaid sevī domu, ka grūti, ka varbūt nevajag, droši vien nav patīkami. Situācija jāpieņem, kāda tā ir, citādi sasniegt augstu rezultātu nav iespējams

– Vajadzīga taču arī atslodze?

– Tā jāmeklē pašam. Reizēm aiz-eju kalnos pastaigāties vai aizbraucu uz pilsētu un pastaigāju pa veikaliem, lai vismaz vienu dienu biatlonu izsvītrotu no prāta.

– Kā sadzīvo ar to, ka visu sezonu apkārt vieni un tie paši cilvēki?

– Protams, pēc kāda laika tas ir pārbaudījums komandai, savstarpējai sapratnei, bet ar to jāmāk sadzīvot. Mēs taču neesam bērni, jāsaprot, ka esam komanda. Nekur viens no otra neaizmuksim. Komandas gars ir liela daļa no panākumiem, tas pozitīvi noskaņo treniņiem, sacensībām.

– Nav kādreiz doma, ka, visu ziedojot sportam, garām pagājuši tusiņi, disenes?

– Tāpat jau kādreiz aizeju uz kādu tusiņu, lai atpūstos. Visi esam cilvēki. Nevar ziedoties tikai un vienīgi sportam, ka ne man disenes, ne uz meitenēm skatīšos. Tā var izturēt dažus mēnešus. Visam jābūt līdz-svarā. Ja desmit stundas dienā ir biatlona laiks, vēl nezin cik sapņos nosapņots, ir nepieciešams arī kāds atslodzes brīdis.

– Vai domās kādreiz esi sevi iedomājies Vankūverā, nākamajās olimpiskajās spēlēs?

– Jā, tas ir pietiekami liels mērķis, bet svarīgi, vai ir mērķis tikai piedalīties, vai sacensties. Piedalīties var jebkurš, es gribu sacensties! Negribētu aizbraukt tikai, lai startētu, atbrauktu mājās un lasītu presē kādu sensacionālu rakstu, ka latvieši atkal aizbraukuši tikai piedalīties. Daudzi nesaprot, ka nav viegli iekļūt labāko pulkā. Visiem liekas, ja neesi trijniekā, nebija jēgas piedalīties. Konkurence ir tik liela, ka, lai iekļūtu starp 60 labākajiem, ļoti smagi jāstrādā. Spožs piemērs ir kausa izcīņas posms Lahti, Somijā. Francijas biatlonists Furkade vienā disciplīnā izcīnīja otro vietu, bet nākamajā posmā palika ārpus labāko sešdesmitnieka un zaudēja pat man. Tādu piemēru ir ļoti daudz. Vairs nav tā, ka par vietu sešniekā var cīnīties 30 sportisti, skaits palielinājies līdz kādiem 70.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Amatas apvienības svētkos ceļ godā pļaušanu ar izkapti

00:00
18.07.2024
4

Nītaurē tikās pieci pagasti, kas savulaik veidoja Amatas novadu, tagad svinot apvienības svētkus. Bija daudz aizraujošu atrakciju un koncertu, bet zīmīgākais notikums – nītaurieši uzspodrināja senāk laukos neaizstājamās prasmes, proti, rīkoties ar izkapti. “Pļaušanai ar izkapti Nītaurē ir tradīcijas. Nītaurieši gan bijuši labākie Latvijas čempionātā pļaušanā, gan paši bijuši šo sacensību rīkotāji,” stāsta Nītaures kultūras […]

Pārstāvēt savu pagastu Kanādā

00:00
17.07.2024
81

Kanādā, Toronto, aizvadīti 16. Dziesmu un deju svētki. Tie tagad ir atmiņas, emocijas, prieks par kopābūšanu, satiktiem un iepazītiem cilvēkiem. Zaubes jauktā kora dziedātājiem neaizmirstams notikums, kuram veltīts daudz laika un enerģijas, lai kļūtu par Dziesmu svētku dalībniekiem. Pēc 2023.gada XXVII Vispārējajiem latviešu dziesmu un XVII Deju svētkiem zaubēnietis    Arnis Zvaigzne korim ierosināja braukt uz […]

Ar mākslu pret vardarbību

05:14
16.07.2024
13

Cēsīs, Raunas ielas 8 iekšpagalmā, garāmgājēji nevar nepamanīt sienas gleznojumu. Tajā sieviete, kurai uzglūn čūska, bet kāda roka uzbrucēju satver. Kā stāsta biedrības “Latvian Association for Youth Activists”  vadītāja Marija Groza, gleznojums simbolizē  solidaritāti un atbalstu pret vardarbībā cietušajāmsievietēm. Darba autore ir lietuviešu māksliniece Egle Narbutaite. “Vēlējos ilustrēt spēcīgu sievieti, kura spēj stāties pretī briesmām un […]

Ūdenslīdēju mācībās atgādina par drošību pie ūdens

00:00
16.07.2024
95

Šī gada peldēšanās sezonā no ūdenstilpēm izcelti jau 27 bojāgājušie, 2024. gadā līdz šim – 52 cilvēki. Peldsezonā pēdējos trīs gados Valts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) no ūdens izceļ vidēji 50 bojāgājušos. Lai spētu pēc iespējas operatīvāk sniegt palīdzību slīkstošajam vai arī atrast noslīkušo, ūdenslīdēji reizi mēnesī rīko mācības praktisko iemaņu nostiprināšanai. Šonedēļ tās […]

Seminārs "Dīķis kā mazdārziņš"

17:36
15.07.2024
18

SIA “Latvijas Lauku Konsultāciju un Izglītības Cents” zivsaimniecības nodaļa) organizē izglītojošu semināru Cēsīs “Dīķis kā mazdārziņš – ierīkošana un uzturēšana” Norises datums 18.07.2024Ruckas muiža, Piebalgas iela 19, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101Laiks: 10.00 -15.00 Dalībniekiem būs iespējas iegūt zināšanas par zivju audzēšanu, zivju barošanu, par ūdens kvalitātes parametriem, kā izveidot tehniski pareizu zivju dīķi, kā arī […]

Vērtē Ungura veselību

00:00
15.07.2024
49

Ungura, Juvera, Ilzes, Nedža, Tauna un Niniera ezeros šovasar tiek veikta zinātniskā zveja un hidrobioloģiskā izpēte. Pētnieki kontrolzvejā novērtē zivju resursus, ņem ūdens paraugus, lai noteiktu ezera ekoloģisko stāvokli un zivju barības bāzi. Pie Ungura ikvienam bija iespēja parunāties ar pētniekiem, uzklausīt viņu secinājumus. “Ungurs ir viens no Latvijas priecīgākajiem ezeriem. Zivju sabiedrība ir veselīga, […]

Tautas balss

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
22
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Haoss ar pasažieru pārvadājumiem

17:28
15.07.2024
19
Lasītājs J. raksta:

“Ik pa brīdim parādās ziņas, ka nav skaidrs, kas mūspusē nodrošinās sabiedriskā transporta pakalpojumus. Valsts pasūtījumā ar līgumiem un pārsūdzībām tāds juceklis, ka neviens no malas netiek skaidrībā. Jūnija nogalē pakalpojumu atļāva veikt CATA, bet tikai līdz gada beigām. Taču nav dzirdams, ko atbildīgie dara, lai sajukums neturpinātos. Nesaprotu, kā Satiksmes ministrija pieļauj tādu bardaku,” […]

Nevar sagaidīt

16:55
15.07.2024
13
Piebaldzēns raksta:

“Sola un sola, ka Jaunpiebalgā drīz būs gatavs pansionāts, bet kā nav, tā nav. Gan jau vainojami būvnieki, bet žēl, ka vietējai varai nav nekādu iespēju procesu pasteidzināt. Tur būtu gan darba vietas vietējiem, gan pagastā apgrozītos vairāk cilvēku, proti, pie pansionāta iemītniekiem brauktu ciemos tuvinieki, draugi. Tirgotājiem būtu lielāks apgrozījums,” pārdomās dalījās piebaldzēns.

Botāniskais dārzs pilsētas centrā

16:54
15.07.2024
19
Cēsnieks O. raksta:

“Gāju Cēsīs pa Rīgas ielu, mani uzrunāja tūristi, ārzemnieki. Lūdza padomu, kā aizbraukt uz Līgatni, jautāja par Cēsīm. Un prasīja, kā var iekļūt Rīgas ielas botāniskajā dārzā. Jā, tur īpašums, kura adrese ir Rīgas iela 41, aizaudzis ar kokiem, krūmiem. No ielas to nodala dēļu žogs, gājējus šī vieta netraucē, bet iebraucējiem rada dīvainu iespaidu,” […]

Trūkst inženieru

10:49
09.07.2024
26
J. raksta:

“Ziņās televīzijā stāsta, ka Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Jau labi zinām, ka trūkst arī celtniecības inženieru, elektroinženieru un līdzīgu profesiju speciālistu. Te nu esam nonākuši ar savu izglītības sistēmu. Ja bērnam skolā neiemāca rēķināt, ja viņš neapgūst fizikas, ķīmijas pamatus, tad vēlāk, protams, neizvēlas studēt inženierzinātnes, profesijas, kas saistītas ar matemātiku, […]

Sludinājumi