Satikt bijušos kolēģus, ar kuriem kopā nostrādāti daudzi gadi, nenoliedzami, ir interesants un emocionāli bagāts notikums. Jo atmiņas itin bieži ir dzinulis, kas palīdz tikt galā ar ikdienas grūtībām, un šādas tikšanās pierāda, cik svarīgs ir drauga un kolēģa plecs. Janvāra vidū uz kopīgu atkalsatikšanos tika aicināti rajona bijušie policisti un milicijas darbinieki – pensionāri.
Kā atzina viens no tikšanās iniciatoriem un organizatoriem Laimonis Pāže: “Tas ir nepieciešams, jo kopā esam nostrādājuši daudzus gadus, bet tikties nesanāk, un var pienākt brīdis, kad uz ielas viens otru vairs nepazīsim. Mums visiem ir kopējas atmiņas, kopīgi piedzīvojumi un pārdzīvojumi, tikai esot kopā, to dienu notikumi vislabāk nāk atmiņā.”
Atmiņu pēcpusdiena tiešām izdevās, uz aicinājumu atsaucās vairāk nekā divdesmit bijušie iekšlietu darbinieki. Bija patīkamas atkalredzēšanās, kopīgas atmiņas par darbiem un nedarbiem.
Aicinājumam bija atsaucies pat Uldis Bruzgulis, kurš tagad dzīvo Tukumā, kur nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Starp savējiem bija arī toreizējais Cēsu rajona milicijas priekšnieks Antons Pleševniks.
Ik pa laikam kāds no bijušajiem iekšlietu darbiniekiem dalījās atmiņās, atklājot arī pa kādai citiem nezināmai lietai. Jānis Tumovs, kurš Cēsīs sācis strādāt jau 1948.gadā, atzina, ka šajos gados piedzīvots ļoti daudz. Tolaik visus lielā mērā vadījis entuziasms, un darba stundas neviens neskaitījis.
“Pa dienu bija tiešais darbs, kas ilga desmit, divpadsmit stundas, vakarā līdz pat pusnaktij un ilgāk dežurējām kopā ar kārtības sargiem. Cilvēki strādāja no sirds, neprasot ne papildu samaksu, ne dienesta automašīnu, toreiz pat tāda doma nevarēja ienākt prātā. Pēckara gadi bija mūs norūdījuši, tāpēc varējām daudz spēka atdot darbam.
Protams, tolaik noziegumu bija mazāk, jo cilvēkiem bija ierobežotas pārvietošanās iespējas, tagad noziedznieki braukā pa visu valsti. Noziegumu atklāšana bija augsta, 90 procenti un vairāk. Rīgas priekšniecība piezvanīja un pateica: “Tumov, atklāšanai jābūt 95 procentiem, un vairāk neko negribu dzirdēt!” Nu tā gluži nesanāca, bet 94 procentus gada beigās uztaisīju. Tagad 50 procenti skaitās ļoti labi,” stāstīja J.Tumovs, vēlot vecajai gvardei turēties tikpat stipri kā līdz šim.
Uz tikšanos bija ieradies arī bijušais iecirkņa policists, tagad Straupes pagasta padomes priekšsēdētājs Imants Kalniņš, kurš savā uzrunā atzina, ka šajā sabiedrībā jūtoties kā zaļknābis, jo milicijā ienācis tikai barikāžu laikā. Tomēr policijā nostrādātais laiks viņam atstājis paliekošas atmiņas: “Tolaik bija ļoti nopietna attieksme pret darbu, ja bija notikums, braucām, neskatoties, vai bija darba laiks, vai nakts stundas, jo notikums bija jāatrisina līdz galam. Tagad ir citādāk, un nesaprotu, kā iecirkņa inspektors var nebraukt uz notikumu, ja viņam piezvana un izsauc.
Mani izbrīnīja, ka ar gadiem kritās attieksme pret formas tērpu. Uzskatu, ka forma ir cienījama un godājama, tāpēc nesaprotu, kāpēc daļa cilvēku neuzskata par vajadzīgu to nēsāt ikdienā. Forma uzliek atbildību un pienākumu gan pret sevi, gan sabiedrību kopumā. Jā, tagad ir mašīnas un labāks tehniskais nodrošinājums, bet neapskaudīsim pašlaik strādājošos, jo katrs labums kaut ko arī atņem. Tagadējie nevar atļauties daudz ko no tā, ko jūs un mēs varējām. Bet katram laikam ir savs zīmogs, un tas izmaina cilvēkus. Vienmēr būšu gandarīts par to laiku, ko strādāju milicijā un policijā, jo satiku daudz dvēseliski labu cilvēku.”
Uldis Bruzgulis norādīja, ka var savilkt daudzas paralēles policista darbam un uzņēmēja ikdienai: “Mūsu darbs bija saistīts ar nejaušībām, tagad biznesā ir tieši tāpat. Droši varu teikt, ka milicijā nostrādātie gadi man daudz deva un palīdzēja, lai es dzīvē varētu kaut ko sasniegt.”
Savās atmiņās dalījās arī L.Pāže, atsaucot atmiņā savas pirmās dienas autoinspekcijas vadītāja postenī un pirmo tuvāko iepazīšanos ar savu tiešo priekšnieku: “Bijušie darbinieki atceras, kā toreiz notika tehniskās skates. Aizbraucām uz mežrūpniekiem, lai veiktu tehnisko skati, bet uzņēmuma priekšnieks ierosināja aizbraukt līdz Ninierim uz nelielu mielastu. Tā kā biju jauniņais, baidījos, ka mūs var pieķert. Man solīja, ka būs nomaļa vieta, kur neviena nebūs. Aizbraucām tiešām klusā vietā, saklājām galdiņu kā nākas un gatavojāmies paņemt pirmo glāzīti. Te pēkšņi man saka – tavs priekšnieks brauc! Es glāzi nost un krūmos iekšā. Bet cik ilgi tā sēdēsi, jo priekšnieks stāv, runājas un prom nebrauc. Tagad man šķiet, ka viņš tur neparādījās nejauši, bet bija uzaicināts atbraukt. Pēc kāda laika mans priekšnieks sauc: “Cik tad ilgi tu tajā mežā sēdēsi, nāc nu ārā!” Nācu ārā, domādams, kas nu būs, bet viss beidzās labi.”
Atmiņu stāsti un sarunas risinājās gan kuplākā pulkā, gan šaurākā lokā, bet ko teikt bija ikvienam. Sarunās ik pa laikam uzvirmoja ideja, ka šādas tikšanās jārīko biežāk un ir nepieciešama kāda aktīvistu grupiņa, kas uzņemtos rīkošanu, bijušo darbinieku apzināšanu.
“Šādas tikšanās ir vajadzīgas, bet jāsaprot, ka nav vienkārši tās noorganizēt. Paldies tiem, kuri noorganizēja šo sanākšanu, bet talkā jānāk arī citiem. Jāapzina bijušie milicijas darbinieki, varbūt kādam vajadzīga palīdzība, jo mēs nevaram atstāt mūsu kolēģus nelaimē. Iespēju robežās mums vajadzētu sniegt viņiem palīdzīgu roku. Pats galvenais, neaizmirst cilvēkus, ar kuriem kopā esam strādājuši,” norādīja I.Kalniņš.
Tikšanās laikā ideja tika izkristalizēta un izvēlēti tie, kuri gādās par šīs ieceres tālāko virzību. Var teikt, ir iedzīvināta jauna un nenoliedzami vajadzīga tradīcija.
Komentāri