Pensionētā skolotāja Kristīne Dzene valsts svētkos saņēma pašvaldības un pagasta ļaužu lielāko atzinību – goda nosaukumu “Vecpiebalgas lepnums”.
“Man “Vecpiebalgas lepnums”? Saprotu, ka to pelnījis Jānis Sniedze, Jānis Neimanis, Adīna Ķirškalne, bet par ko man? Visu mūžu darbu esmu darījusi tā, kā tas jādara,” par pārsteigumu un mūža darba novērtējumu stāsta skolotāja. Viņa gandrīz tūkstoš vecpiebaldzēniem iemācījusi lasīt.
”Pirms 50 gadiem ieprecējos Vecpiebalgā. Te esmu nodzīvojusi skaistu mūžu,” saka Kristīne Dzene. Viņas pirmie skolēni nu jau vīri un sievas sirmām galvām. Kādreiz saviem bērniem lasījusi priekšā pasakas, tagad mazbērni lasa vecmāmiņai. “Vēl gribu mazmazdēlam Rinaldam burtus iemācīt,” par darāmo stāsta vecvecmāmiņa. Rinalds ir jaunākais mazmazdēls, viņš Kristīnes šīgada prieks, jūnijā dzimis.
“Bērni pa šiem gadu desmitiem ļoti mainījušies. Kādreiz pirmajā klasītē daudzi atnāca, ka pat nezināja, kas ir burti. Mācījāmies tos pazīt, lasīt. Mani mazbērni ir gudrāki par mani. Kur tik viņi nav bijuši, ko nav redzējuši,” domās dalās pensionētā skolotāja. Viņa pārliecināta, ka katra nākamā paaudze ir citādāka. Tagadējā viņai nav pieņemama neizkoptā saskarsmes un valodas kultūra. Skolotāja nesaprot, kā bērni var mest zemē čipsu pakas, piemēslot apkārtni, kurā paši dzīvo.
Kristīnei Dzenei īpašs prieks ir par 11 mazbērniem. Katrs atradis savu vietu dzīvē. Ar īpašu lepnumu vecvecmāmiņa stāsta par Mariku, kura ir arhitektu grupā, kas izstrādājuši Lielās Dziesmu svētku estrādes projektu.
Kaut Kristīnei Dzenei jau septītais gadu desmits pusē, viņa nav istabā sēdētāja. Vislabāk jūtas lauku sētā. ”Nekad neesmu bijusi tikai skolotāja, vienmēr mājās bijusi saimniecība. Jaunībā grūtumu nejūt. Pierasts iet, darīt. Ja sēžu uz dīvāna, jūtu gadus, bet darbojoties tie atkāpjas,” par ikdienas gaitām stāsta Kristīne un piebilst, ka darāmā netrūkst.
Komentāri