Cēsu muzeja izdotās grāmatas ”Quo vadis, Cēsis?” prezentācijā aizvadītajā nedēļā vēstures zinātņu doktors Jānis Apals teica: ”Jauka grāmata! Raksti nelieli, ar interesi var izlasīt. Sniedz labu priekšstatu par Cēsīm kopumā – par pilsētas pagātni, šodienu un rītdienu.”
Grāmatā apkopoti Cēsu 800 gadei pērn aprīlī veltītās starptautiskās zinātniskās konferences materiāli.
Prezentāciju izjusti vadīja Vija Rozentāle, šīs grāmatas atbildīgā redaktore. Vairāki runātāji uzsvēra V. Rozentāles enerģiju un neatlaidību grāmatas izdošanā. Tā iespiesta Valmieras tipogrāfijā ”Lapa”.
Cēsu domes galvenais arhitekts Jānis Zlaugotnis teica, ka nepieciešams biežāk atgādināt par pašu labajiem darbiem, lai neieslīgtu provinciālismā un neļautu lielajiem masu medijiem, kuri daudzējādi veido Latvijas sabiedrisko domu, aizmirst cēsniekus labos darbus un veidot izkropļotu šodienas ainu. Viņš minēja divus piemērus. Masu medijos jau ieskanas doma, ka pirmā jaunā Latvijas skola uzcelta Cesvainē. Jau aizmirsts, ka tāda pirmā tapa Cēsīs. Un Kurzemes pilsētas sāk daudzināt, ka pirmās veido savu vecpilsētu atjaunošanas projektus. Atkal un atkal jāatgādina, ka pirmais vēsturiskā centra reģenerācijas projekts tapis Cēsīs un gandrīz pirms 20 gadiem. Par šiem un vairākiem citiem cēsnieku veikumiem, kur viņi gājuši Latvijas novadu priekšgalā, arī lasāms grāmatā ”Quo vadis, Cēsis?” Ne velti grāmatas nosaukumā vēl ir teikums: ”Vēsture un mūsdienu nosacījumi pilsētas attīstībai.”
Konferences atklāšanā pērn piedalījās Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis un UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas ģenerālsekretārs Rolands Ozols.
Minsteres (Vācija) universitātes profesora P.Johaneka referāts veltīts Eiropas valdnieku rezidenču izpētei mazpilsētās.Tēma Eiropas skatījumā muzeja izdevumos skarta pirmoreiz, kaut par Cēsīm kā Vācu ordeņa Livonijas mestra rezidenci ilgāku laiku rakstīts vairākkārt. Lielvalstu galvaspilsētās ir ķeizaru, karaļu un caru nekropoles, Cēsu baznīcā apbedīti trīs Livonijas mestri.
Par vendiem, ziemeļlatgaļiem un Cēsīm Livonijas un Krievijas attiecībās 13. gadsimtā savā pētījumā raksta Tartu (Igaunija) universitātes filozofijas doktors A.Selarts. Cēsīs 1207. gadā Zobenbrāļu ordenis izveidoja savu bāzes vietu. Tāpēc Cēsīm Livonijas – Krievzemes attiecību veidošanā bija izcila vieta. Uz šejieni brauca Krievzemes sūtņi, ja attiecības bija saspringtas, mūsu tālo senču zemīti pārstaigāja un postīja krievu karaspēks.
Konferences un Cēsu 800 gades svinību organizēšanā, kā arī grāmatas tapšanā liela bijusi Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas viduslaiku vēstures katedras vadītāja Ilgvara Misāna loma. Savā referātā viņš stāsta par Cēsu vietu Vācu ordeņa un Hanzas savienības vēsturē. Kas tikai šeit nav lasāms! Var uzzināt visu Cēsu pils, Zobenbrāļu un Vācu ordeņa komandantu un citu amatpersonu vārdus – par komturiem, fogtiem, landfogtiem, pils komturiem, maršaliem, šenkiem, ķemerejiem, drostiem, kumpāniem, šeferiem, šeferu kumpāniem. Nudien, var apjukt un pat sajukt. Cēsis 15. gs. bija vislabāk apgādātā Vācu ordeņa pils Livonijā. 15. gs. beigās un 16. gs. sākumā ordeņa pārvaldīšanas centrs no Rīgas pārvietojās uz Cēsīm. Arī mestri pameta Rīgu un pārcēlās uz šejieni. Cēsīm bija viduslaiku pilsētai raksturīgās pazīmes – mūris, savs ģerbonis un zīmogs.
Nozīmīgas grāmatā ir Zigrīdas un Jāņa Apalu publikācijas. J.Apals izraudzījies vendu tēmu. Tā ir vispusīgākā publikācija par vendiem Cēsīs vispār. Tās pamatā Riekstu kalnā veikto arheoloģisko izrakumu materiāli. Ievietotas interesantas fotogrāfijas (visa grāmata saturīgi ilustrēta). Riekstu kalnā izrakumi veikti 580 m2. Atsegtas sešas celtņu vietas, kurās konstatētas apkures ierīču paliekas, aka, kā arī divi vaļņi. J. Apals pārliecinoši apgalvo, ka izrakumi Riekstu kalnā, Cēsu stacijas kapulaukā un Āraišu mūra pilī apgāž vairāku krievu zinātnieku apgalvojumus, ka vendi piederējuši rietumslāviem. Te nav atrasta neviena slāviem raksturīga senlieta.
Vēstures zinātņu doktore Zigrīda Apala apkopojusi Cēsu pils arheoloģiskās izpētes 32 sezonu materiālus (pirms dažām dienām viņa iepazīstināja interesentus ar 33. veikumu). Ilgajos gados izpētīta 8600 m2 platība. Interesenti parasti iedziļinās atrastajos lietiskajos priekšmetos, viņus mazāk interesē atsegtie mūri, ēku fragmenti, bruģis, kāpnes, pagrabi…Atrastais viduslaiku lukturis kļuvis par Cēsu pilsētas (arī tās 800 gades) simbolu un tūristu iecienītu suvenīru. Par bagātīgajiem priekšmetu atradumiem ar interesi var izlasīt grāmatā. Par atrastajām monētām, bruņojuma piederumiem – par bruņucepurēm, kirasēm un bruņu kapucēm (grāmatā daudzu atrasto priekšmetu fotogrāfijas – pērciet un lasiet!). Savu pētījumu Z.Apala beidz ar vārdiem: ”Radīta jauna, nereti unikāla vēstures avotu bāze. Tā dod būtisku papildinājumu ne vien Cēsu pils un pilsētas redzējumam, bet arī visas Latvijas viduslaiku vēstures pētījumiem. Arheoloģiskie atklājumi Cēsīs piesaista sabiedrības uzmanību, tie ir pamats jaunu tematisko ekspozīciju un izglītības programmu veidošanai.”
Daumants Vasmanis raksta par Cēsu vēstures posmiem, mainoties saimniekiem. Gadu simtiem Cēsis kā visa Latvija bija gards kumoss kaimiņvalstīm. Tālis Pumpuriņš ieskatījies 20. gs. vēstures un tūrisma literatūrā, kas teikts par Cēsīm.
Par grāmatas daļu ”Pilsētas attīstības potenciāls, vēsture, vide, resursi” nepieciešama atsevišķa publikācija.
”Quo vadis, Cēsis?” izdošanu atbalstījuši: Kultūrkapitāla fonds, Cēsu pilsētas dome, SIA ”Cēsu Druva”.
Komentāri