Aktrise Inga Alsiņa, kura Mirgas lomā televīzijas skatītāju mājās ienāk ik svētdienu seriālā „Likteņa līdumnieki” par Latvijas vēsturi,
atceras, ka pirmās dramatiskās spēles iemaņas ieguvusi Cēsīs skolas dramatiskajā pulciņā. Uz profesionālā teātra skatuves vispirms Inga bija Valmieras drāmas teātrī, bet tagad ir Jaunā Rīgas teātra aktrise.
Seriāla „Likteņa līdumnieki” uzņemšana pabeigta šoruden. Aktrise savu varoni attēlojusi no 16 gadu vecuma līdz 72 gadiem. Ingas atveidotā Mirga ir dzimusi 20. gados un nodzīvo līdz 90. gadiem, ir Atmodas aculieciniece.
– Seriāls ir skatītāju iemīļots, cilvēki tajā saskata līdzības arī ar savas dzimtas likteņiem. Ar seriāla starpniecību esi kļuvusi populārāka. Vai šis seriāls kaut kādā mērā nevarētu tev kā aktrisei kļūt liktenīgs, piemēram, kā Lilitai Ozoliņai Marta seriālā „Ilgais ceļš kāpās?”
– Ļoti daudzi skatītāji šo seriālu uztver personiski un dziļi. Daudzi man teikuši paldies par emocijām, ticamību, ar kādu seriālā attēlots pagājušais laiks. Filmējoties neaizdomājos par to, ka tik liela nozīme būs stāstījumam par vēsturi, kas seriālā ved cauri visam 20. gadsimtam. Vēl jau skatītāji nav redzējuši visu seriālu. Nevar zināt, vai viņi man noticēs, kad tēlošu par sevi daudz vecāku sievieti. Man nav tik lielas dzīves pieredzes, lai iztēlotos, kāda ir sieviete gados, pie tam vientuļniece. Lai to dziļi attēlotu, jāiepazīst dzīve, jārada bērni – divi, trīs. Tā būs loma, pēc kuras mani pazīs tie, kas nebūs redzējuši teātrī uz skatuves, bet manas aktrises gaitas diez vai šī loma ietekmēs.
– Aktieriem bieži jārada iespaids par laikmetu, kurā pats neesi dzīvojis. Kas palīdz atrast īsto izteiksmes veidu?
– Man ļoti daudz palīdz apģērbs, arī pārtapšanas process, kuram sagatavo grimētāja. Tā kā Mirga ir lauciniece, man nevarēja būt, piemēram, labi koptas rokas. Pirms filmēšanas nācās ar nagiem paskrāpēt smiltis. Man palīdzēja tas, ka filmēšanās laikā vairākas dienas dzīvojām laukos – Madonas rajona Liezērē. Uz mani lielu iespaidu atstāja filmēšanās padomju laiku estētikā. Padomju varas piedāvātā dzīves forma spieda pie zemes, kaut gan Mirgas personīgajā dzīvē tas bija uzplaukuma laiks, piepildīts ar mīlestību. Man patika, kā Mirga ar ģimeni – vīru un bērniem dodas kopīgos izbraucienos ar bobiku. Spēlēju ar sajūtu, ka Mirga padomju laika dziļākajai būtībai nepieslēdzas.
– Kā tu pieņēmi uzaicinājumu šai lomai?
– Daļa sēriju jau bija parādīta televīzijā, bet es tās nebiju redzējusi. Teica, ka būs jātēlo 16 gadīgs skuķis, burves meita. Aizbraucu uz aktieru provēm. Grimētāja Dzintra Bijubene uzkrāsoja rozā vaigus, uzvilku vasaras kleitiņu un tiku bildēta ar visiem trim Nārbuļu dēliem. Sākums šķita viegls. Ko tur daudz – puiši pavizina ar motociklu, izrāda uzmanību. Kad biju apstiprināta lomai, nāca tās dziļākais uzstādījums – Mirga nav nekāda burve, bet viņai visu laiku jārēķinās, ka dzīvē līdzi nāks ģimenes pagātne.
– Vai pati arī seko līdzi televīzijā rādītajām sērijām?
– Reti, jo seriālu rāda laikā, kad teātrī spēlēju izrādēs.
– Kuros gados skolā tu pati mācījies Latvijas vēsturi un vai šis priekšmets tevi interesēja?
– 80. gadu vidū es vēl pabiju pionieros, bet 80. gadu beigās jau bija jūtamas Atmodas vēsmas, vēstures interpretācija mainījās. Vēsture kā priekšmets man likās interesants, bet tagad jūtos neērti, ka daudz kas no skolā mācītā ir arī aizmirsies.
– Kādas no Rīgas redzes punkta tagad tev izskatās Cēsis?
– Par īstenu rīdzinieci laikam vēl neesmu kļuvusi. Vismaz tā nejūtos. Uz Cēsīm braucu regulāri. Man tas ir vajadzīgs. Kaut vai gaisu ieelpot, caur mežu aiziet līdz Gaujai. Pēdējo reizi tur sēņojām. Dabūjām vēlās sēnes. Laiks bija auksts, sēnes tādas kā iekonservējušās. Baraviku arī atradu.
Ja runā par pašu pilsētu, tad atbraucējam skaidri redzams, ka par Cēsīm ļoti rūpējas. Pārmaiņas skārušas arī pilsdrupas, pa kurām savos pamatskolas gados vēl diezgan brīvi varēja paložņāt. – Jaunākā teātra izrāde ar tavu piedalīšanos ir „Klusuma skaņas” –
iestudējums Alvja Hermaņa režijā, par kuru jau publicētas jūsmīgas recenzijas. Izrāde raksturota kā nostalģija par pagājušo jaunību, par 60. gadiem.
– Mēģinājumos jutu vieglumu, lidojuma sajūtu. Visiem bija viegla sajūta. Iestudējām izrādi bez vārdiem. Notiek tikai tēlu iekšējais dialogs, kuru radījām ar pašu aktieru izdomātām etīdēm. Daudz strādājām pie tā, lai radītu atmosfēru, sajūtas. Mazliet jau bija bail, vai to spēsim.
– Tagad skatītāju uzmanību piesaistāt vairākas stundas, uz skatuves nepasakot ne vārda.
– Tā sanāk. Runā mūzika. Tajā ir vārdi.
– Ar ko jūsu tēlotie 60. gadu jaunieši atšķiras no tagadējiem?
– Toreiz, šķiet, cilvēki kaut kādā ziņā bijuši naivāki, vairāk ticējuši ideāliem, pēc tiem tiekušies. Varbūt tāpēc, ka viņiem nebija pieejams tik liels informācijas daudzums kā tagad. Atlika laiks vienam otrā ieklausīties, iedziļināties. Tagad steigas un informācijas dēļ tas ir zudis. Žēl.
– Alvis Hermanis sevi apliecinājis kā Eiropas līmeņa režisors, un šī uzveduma pirmizrāde bija Vācijas teātrī.
– Jauno izrādi esam spēlējuši gan Vācijā, gan Latvijā, un ir jūtams, ka skatītāju uztvere atšķiras. Vācijā izrādes laikā skatītājos bija spontānas izpausmes – oh un ah! Latvieši visu vēro pieklusināti, bet tas nenozīmē, ka nepārdzīvo. Uz skatuves atrodoties, jūtams, cik latvieši ir sevī vērsti.
– Vai aktieri, dziļi iejūtoties lomā, kaut ko ziedo no sevis?
– Pazaudē, ja izrādē kaut kas noiet greizi. Ja emocijas uz skatuves un zālē saslēdzas, tad aktieri tieši iegūst. Jā, aktiera darbs daudz prasa atdot no sevis. Tagad strādāju pie tā, lai iemācītos savu emocionālo auru aizsargāt. Pagājušajā sezonā bija tā, kā bija. Jutu – emocionālās slodzes par daudz. Uz skatuves paust prieku – arī tas prasa emocionālu spēku, jo varbūt tieši tajā dienā gribas paskumt vai palikt vienatnē ar grāmatu.
Vai pirms vairākiem gadiem Valmieras teātrī ar galveno lomu Māras Ķimeles režijā veidotajā izrādē „Godīga meitene” sākās tavs veiksmes stāsts uz skatuves”?
– Jā, pēc tās sezonas saņēmu Latvijas profesionālo teātru „Spēlmaņu
nakts” balvu par spilgtāko debiju. Izrāde bija par jauniešu attiecībām, par spēju dzīvē apmest kūleni. – Tev bijusi arī spilgta idejiska loma. Māras Ķimeles versijā
Raiņa lugā „Krauklītis” galvenā varoņa māsā var pazīt Latvijas likteni.
– Es attēloju jaunu, naivu meiteni, viņas tiekšanos pēc mīlestības. Tikai visas izrādes kontekstā to var nolasīt arī kā Latvijas tēlu, jo skatītāji redz plašāk. Jaunieši šajā izrādē ļoti juta līdzi. Viņi varbūt nepazina izrādē iešifrētās sīkākās nianses, bet galvenā doma bija skaidra. Vecāko klašu skolēni zina Latvijas vēsturi, var to analizēt.
Šomēnes vēl vienu reizi došos uz Valmieru, lai spēlētu M. Ķimeles iestudējumā „ Krauklītis”. Ar to mana sadarbība ar Valmieras teātri būs beigusies.
– Jaunais Rīgas teātris zināmā mērā tagad sācis atgādināt par to, ka sensenos laikos aktieru darbs bija ceļošana kopā ar trupu. Ar „Klusuma skaņām” droši vien atkal dosieties uz Eiropas valstu skatuvēm, bet, kamēr esat Rīgā, biļetes uz A.Hermaņa iestudētajām izrādēm izpērk acumirklīgi.
– Ne vienmēr tas ir patīkami, ka biļetes nevar dabūt. Pat par dārgajām cenām. Taču skatītāju lielā interese liecina, ka darbs ir skatītāju novērtēts. Manuprāt, atgriezušies tie laiki, kad cilvēki uz teātri nāk smelties izjūtas. Taču uz skatuves jūtama arī zālē esošā pasīvā publikas daļa, kas uz teātri acīmredzot atnākuši pierunāti. Ar tiem, kas ir atvērti emocijām – notiek enerģijas apmaiņa. Kaut skatītājus ieraugu tikai pēc izrādes, visu izrādes laiku es viņu klātbūtni jūtu. Skatītājiem pat nevajag smieties vai raudāt.
Komentāri