Nodarbinātības valsts aģentūras Vidzemes filiāļu vadītāji un speciālisti tikās seminārā, kurā tika plaši diskutēts par darba tirgu, tā izmaiņām atkarībā no darba spēka plūsmas. Socioloģe un vairāku migrācijas pētījumu autore Aija Lulle interesentus iepazīstināja ar interesantiem faktiem, cēloņsakarībām par to, kāpēc Latvijā migrācija darba tirgus kontekstā kļuvusi par diskusiju iemeslu.
Izceļošana no valsts nav fenomens
“Kopš cilvēki ir dzīvojuši, viņi ir meklējuši iespēju pārvietoties. Migrācija ir bijusi viļņveidīga.19. gadsimta beigās latvieši devās uz Brazīliju, tas bija unikāls emigrācijas vilnis, jo izpētot ir zināms, ka to iniciēja reliģiski motīvi. Pārsvarā aizbrauca baptisti no Kurzemes. Liela daļa ticēja, ka Brazīlija ir viņu apsolītā zeme, lai realizētu savus mērķus un justos brīvi. Pirms I Pasaules kara Latvija piedzīvoja jaunu emigrācijas vilni, kad tautieši devās uz Rietumsibīriju, Baškīriju, lai apstrādātu auglīgās zemes, iegūtu zemi savā īpašumā. Padomju gados migrācija bija tabu tēma. Bet imigrācijas rezultātā tieši šajā laikā Latvijā mainījās sabiedrība. Latviju pēc 50 gadiem ir grūti pazīt. Ļoti mainījies bija etniskais sastāvs. 1935. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka mūsu zemē dzīvoja 77 procenti latviešu un deviņi procenti krievu. 1989. gadā krievu bija 34 procenti, plus citi krievu valodā runājošie, bet latviešu vairs vien 55 procenti. Par ko bija diskusijas pirms Latvijas iestāšanās ES? Bija runas par to, vai līgumi neierobežos mūsu tiesības, cik brīvs būs darba tirgus. Bet par to, ka no Latvijas aizbrauks tik daudz cilvēku, maz runāja. Manāmas ir izceļošanas tendences,” vērtēja socioloģe Aija Lulle un piebilda, ka, migrācijas faktu pētot, socioloģiski ir izdevies pierādīt, ka Latvijas iedzīvotāji- darba meklētāji ārvalstīs, pārsvarā Anglijā un Īrijā, turp nav devušies vien ekonomisku motīvu vadīti. Darba meklētāji svešumā sevi atklājuši kā sociālas būtnes, kuri noformulēja priekšstatu, ka darba ņēmējam būtiska ir darba samaksa, bet ne mazāk svarīgas ir attiecības strādājošā un darba devēja starpā, būtiska ir darba devēja sociālā atbildība un arī pieklājīgu darba apstākļu nodrošināšana. Strādā un pelna cilvēki
Pētniece atgādināja, ka pirms 8. Saeimas vēlēšanām politiskās partijas publiskajā telpā pauda dažādus skaitļus, kas raksturoja no valsts izbraukušo iedzīvotāju skaitu. Konservatīvos aprēķinos tika minēti 50 tūkstoši, kreisās partijas minēja 200 tūkstošus. Statistika joprojām esot ļoti nepilnīga, jo Latvijas iedzīvotāji, īpaši latvieši, nevēlas, lai viņu personas dati būtu fiksēti Īrijas, Anglijas vai citu valstu oficiālajos reģistros. Pētnieki lēš, ka tā ir latviešu bēdīgā un traumatiskā pieredze, kas saistīta ar padomju invāziju un sekojošām deportācijām, kuras migrācijas pētnieki klasificē arī kā piespiedu emigrāciju. Pētniece Aija Lulle nosauca skaitli – 86 tūkstoši, kas varētu būt aptuvenais, raksturojot Latvijas iedzīvotāju, darba ņēmēju skaitu ārvalstīs. Pētniece piedalījusies vērienīgajā un daudz kritizētajā pētījumā Īrijā, kuru pirms pāris gadiem pasūtīja Valsts prezidentes kanceleja. Aija Lulle tomēr atzina, ka pētījums sniedzis daudzus vērtīgus viedokļus un uzdevis daudzus jautājumus, uz kuriem atbildes jāmeklē mūsu valsts ekonomiskajā un sociālajā politikā.
“Ir tādi termini- pievilkšana un atgrūšana. Atgrūšanas faktori ir zema alga , slikta attieksme, darba apstākļi. Pievilkšanas faktori ir pretēji – pozitīvais, plus ieinteresēta darba devēja attieksme. Kāpēc brauc uz Īriju, nevis Zviedriju? Protams, pa šo laiku ir izveidojušies migrācijas tīkli, iestaigāta taciņa, kad pirmie aizbraucēji jau aicina ģimenes locekļus, draugus, paziņas. No darba devēja puses tas izskan tā- latvieši ir strādīgi. Vai jums mājās nav vēl kāds latvietis, kurš pie manis vēlētos strādāt?” komentēja Aija Lulle un paskaidroja, ka reklāma par konkrēto darba tirgu aiziet no mutes mutē. Ne visiem veicas arī ārvalstīs, bet pašlaik Latvijas iedzīvotāji pārsvarā ir informēti par darba tirgu ārvalstīs, tā piedāvājumu, darba meklētāji jau zina, kas viņus sagaida.
“Kad Vācija rekrutēja darbaspēku no Turcijas, sākotnējā doma bija pārsvarā balstīta uz ekonomisku vīziju, ka valsts strauji attīstās, ka vajag strādājošos. Bija doma- pastrādās un atgriezīsies. Darba līgumos bija atrunas pret ģimeņu apvienošanos. Bet rezultāts bija tāds, ka cilvēki tomēr nebrauca atpakaļ. Sekoja secinājums, ka migrācijai ir sava savrupa iedaba, kas ir jāpēta. Maksa Friša slavenā atziņa par emigrantiem Vācijā bija: “Mēs gribējām darbaspēku, bet dabūjām cilvēkus!” Tā ir tāda esence, par ko jādomā, runājot par migrāciju,” tā Aija Lulle.
Mīts par atgriešanos
Parasti, kad cilvēki brauc uz ārzemēm, viņi to dara ar domu, ka dosies prom uz neilgu laiku. Tad seko šī termiņa pagarināšana. Par atgriešanos runā arī latvieši, kuri Īrijā dzīvo un strādā jau piekto, sesto gadu.
“Mīts par atgriešanos ir process, kuram šobrīd iet cauri ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Viņi dzīvo ar mītu par atgriešanos un nespēj īstenot savas dzīves stratēģijas- vienā, otrā valstī vai abās valstīs kopā,” uzsvēra Aija Lulle un piebilda, ka reizēs, kad svešajā zemē jau strādā visa ģimene, ir uzcelta māja, skolās mācās bērni, cilvēki sevi visbiežāk maldina ar atgriešanos. Nemainoties ekonomiskajai situācijai, Latvijā tuvāko gadu laikā ir sagaidāma tikpat intensīva emigrācija. Ir prognozes, ka vismaz 10 līdz 16 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju darba spējas vecumā gada laikā dosies prom. Ir aktualizējies viesstrādnieku piesaistes jautājums. Pētniece uzsvēra, ka viss iepriekš raksturotais cieši attieksies arī uz viesstrādnieku interesēm un vēlmēm Latvijā. Viņi gribēs nopelnīt, justies droši, strādāt labos darba apstākļos, arī viņiem var nākties piedzīvot mītu par atgriešanos.
Komentāri